Mielasts nav aiztikts, jo krēslas stundu un nakts «putnam» Kņukam miegs bijis kārojamāks par gardo barību. Uz saimnieces mudinājumu celties bebrs reaģē gluži kā samiegojies bērns - dur galvu dziļāk spilvenos un protestē, žēli īdot - kņuk, kņuk, kņuk. Tatjana smej - tā viņš pats sev iedeva vārdiņu - Kņuks.
Pienenes pusdienās
Bebru stāsts Dorupēs sācies pirms sešiem gadiem, kad jaunākais dēls pārnesis mājās zem mirušās mātes atrastu mazu bebru. Tā bija Ņurka, kas pie Tatjanas un Andra nodzīvoja gadu un divus mēnešus. Viņu pazudināja ziņkārība - Ņurka atrada plastmasas pudeli ar acetonu! Tatjana atceras: «Pēc Ņurkas nāves vīram sākās smaga depresija, jo viņš taču bija atnesis mājās to acetona pudeli! Lūdzu pazīstamiem medniekiem, lai atnes mums citu bebrēnu, un 2011. gada 28. aprīlī Dorupēs tika atgādāts aptuveni divas nedēļas vecais Kņuks. Mūsu bērni izauguši, mazbērni arī jau lieli. Kņuks mums tagad ir kā sestais mazbērns.»
Dorupēs dzīvās radības netrūkst, ir divi suņi, četri kaķi, jūrascūciņa, truši, vistas, gailis, pīles. Taču Kņuks ir pāri visam. Bebrs aktīvāks kļūst novakarēs un naktī, un mājinieku dienas režīms pakļauts mīlulim. Tatjana strādā Glūdas pamatskolas ēdnīcā, līdz turienei ar velosipēdu desmit minūšu brauciens: «No rīta pieceļos, nonesu Kņuku lejā nokārtot savas vajadzības, uznesu augšā, atstāju viņam brokastis un dodos uz darbu. Bebrs ir veģetārietis. Kņukam ļoti garšo augļi un dārzeņi, vasarā pie sirds ir visādi lakstaugi, jaunās niedres, nātres, vīgriezes, bet ziemā zari un lapu koku miza. Bebrs iecienījis arī stingri izvārītu mannā putru, ko sagriežu kubiciņos.»
Ap vienpadsmitiem Taņa atbrauc mājās, atkārto rīta procedūru un atkal dodas uz skolu. Pēc darba viņa atgriežas mājās ap trijiem.
Kņuks pa dienu dzīvo guļamistabā. Reiz vecākais no kaķiem Čips bija atvēris istabas durvis, un Kņuks nedaudz apskādēja gan trepes, gan slieksni. Tagad dienā durvis tiek taisītas ciet ar krampīti. Taņas un Andra guļamistabā bebram uzcelta mājiņa, bet vislabprātāk viņš guļ kopā ar «papu» un «mammu», it īpaši aukstā laikā: «Tad viņš pa galvgali ielien vidū starp mums un visbiežāk guļ ar kājām gaisā!»
Ir jauka pavasara diena, tāpēc nolemjam Kņuku nofotografēt ziedošā pieneņu pļavā. Labprātīgi celties Kņuks atsakās, tāpēc Tatjana mīļi paņem viņu uz rokām, bebrs piespiež galviņu «mammas» sejai un īd, un īd. Pieneņu paklāja vidū bebrs, labpatikā čāpstinot, kāri tiesā pasniegtās puķu galviņas. Līdzi attecējusī taksenīte Grēta glaužas pie Kņuka strupā ģīmīša. Mazliet ieturējies, Kņuks gāzelīgā gaitā stūrgalvīgi čāpo atpakaļ uz mājām un dodas augšup pa stāvajām kāpnēm uz savu miera ostu - gultu. Līdz vakaram taču vēl tālu!
Dokumenti kārtībā
Kņuks bija pavisam maziņš, kad kāds krievu izdevums uzrakstīja par viņu. Fakts nepalika nepamanīts, un Tatjanai un Andrim bija jāgādā oficiāla atļauja «eksotiskā zvēra» turēšanai. Taņa gan nesaprot - eksotisko zvēru šaut drīkst, bet turēt nebrīvē nevar? Taču Valsts mežu dienesta Zemgales virsmežniecības atļauja «medījamā dzīvnieka turēšanai nebrīvē» iegūta. Kņukam ir arī veikto vakcināciju grāmatiņa. Kopā ar pārējiem Dorupes mājdzīvniekiem viņš atrodas ģimenes veterinārārsta Tonija Leitāna aprūpē Dobelē.
Tatjana stāsta: «Kņuks ir ļoti saticīgs, mīļāks par kaķi. Kad pārnāku no darba, viņš pieglaužas, bučojas, kaut ko stāsta - kņuk, kņuk! Viņa lielākais ienaidnieks ir gailis, laikam greizsirdīgs vistu dēļ! Iet bebram virsū kā īsts slepkavnieks! Ļoti sargāju!»
Vakaros Taņa ar Kņuku un suņiem iet ilgās pastaigā pa pļavām, grāvjiem, bebrs rok bedres, ceļ dambjus: «Vienu viņu ārā gan nelaižu, jo Kņuks ir kā bērns - ierauga cilvēku, tūlīt klāt! Baidos, ka mednieki vai ļauni cilvēki var nozagt.»
Painteresējos - kā mājas bebram ar tualetes lietām? Taņa smaida: «Viss kārtībā. Viņam jāiet uz tualeti ik pa 4-6 stundām, tas nozīmē, ka zvēriņš jāieliek vannā, kurā ir kaut nedaudz ūdens, lai var apslapināt kājas. Tur Kņuks izdara lielās un mazās darīšanas. Arī naktī nēsāju viņu uz vannu, kas atrodas pirmajā stāvā. Andris sarēķinājis, ka es ar tagad jau divdesmit kilogramus smago Kņuku augšup lejup esmu nostaigājusi kādus septiņus simtus kilometru! Taču savs bērns nekad nav smaga nasta. Kņukam ļoti patīk peldes ūdens pilnā vannā, tad gan ar asti piešļaksta grīdu ne pa jokam!» Kas Ņukam nepatīk? Izrādās - pīpmaņi, tos bebrs ne acu galā necieš!
Klausoties Tatjanas stāstījumu, pirmo reizi dzīvē glāstu bebru! Viņš izlaidies gultā kā mīksts ar biezu blīvu pavilnu klāts spilvens, kas segts ar rupjiem gariem tumši brūniem akotmatiem. Ņuka aste atgādina platu aira galu, kas pārklāts ar ragvielas plātnītēm.
Bebriem nekad nav bijusi mierīga dzīve šai saulē. Viņi medīti visos laikos, bebru gaļa bija iecienīta gan vienkāršo ļaužu, gan augstmaņu mājokļos, bet par visgardāko dzīvnieka ķermeņa daļu uzskatīta aste, savukārt bebra dziedzeriem piemītot ārstnieciskas spējas! Nemaz nerunāsim par lielā vērtē turēto bebra kažoku!
Tatjana cer, ka Kņuks, izsprucis no visām bebriem savvaļā draudošajām briesmām, kopā ar savu «papu» un «mammu» nodzīvos vēl vismaz piecpadsmit bebra mūža gadus.