Tas nu atkal bija vecais labais pasākums, kur žurnālistu un policistu vairāk nekā aktīvistu. Kāda dalībnieka vārdiem - tas rādot lielo preses bailību stāstīt par šādiem veselīgiem notikumiem. Godīgie cilvēki nenākot, jo neuzzinot. Konsultants cenšas šo plaisu aizpildīt.
Tātad pirmdien ap pieciem vakarā pie Kultūras ministrijas kā galvenās vaininieces pulcējas mundri jaunekļi un jaunekles, aicinot uz cilvēcīgu attieksmi pret bēgļiem. Apmēram 20. Tūlīt arī pretējā ielas pusē nostājas pāris oponentu.
Cilvēcīgās attieksmes paušanas iniciatore Ieva Vītola īsā sarunā ar Bundžas kungu pauž sāpi par kliedzošo netaisnību uzņemamo skaita ziņā. 250 ir nepiedodami maz! Cik vajadzētu? Vai kādus 2500? - Jā, tas ir labs skaitlis. Lieliska būtu bēgļu uzņemšana ģimenēs. Vai viņa pati arī? Nū… viņa to apsverot. Vēlāk izrādīsies, ka citi arī «apsver». Būtu nepieciešami svēršanas kursi.
Vēl svarīgi, lai tie - ielas otrā pusē - saprastu, ka naidu kurināt nav labi. Kā viņiem to ieskaidrosim? Ieva domā, ka labākais būtu - tādiem nedot iespēju izteikties. Cieti. Īsti liberālā un iecietīgā garā, ko sludina uz papīra lapām sarakstītie «dod Dieviņi otram dot...». Pie šī vēl atgriezīsimies.
Nodzied visai miegainu tautas dziesmu. Tad megafonu tver cits aktīvists - Ojārs Kapteinis. Tā! Latvija Irākā šāva cilvēkus un Lībijā atbalstīja bombardēšanu, tā ka bēgļu uzņemšana ir absolūti obligāta. Vēlams, uz palikšanu. Visi skandē - paranojai nē, naida runai nē. No otras ielas puses pretī - duraki, čekisti, murmuļu banda... Oponenti nesmādē arī kluso aģitāciju. Konsultants pusslepeni saņem dokumentus par pusmiljona migrantu tūlītēju izraidīšanu no Latvijas (debestiņ, cik tad te paliks!) un cionacistisko (tāds vēl nebija dzirdēts) pasaules sagrābšanu. Kāda Biruta čukst īsto iemeslu, kādēļ «tie jaunie, stulbie skuķi» gribot migrantu pūļus, - Latvijā trūkstot jaunu, spēcīgu tēviņu. Lūk, īstais mērķis. Instinkti spēcīgāki par prātu. Pēc Birutas stila, šķiet, šī diagnoze ne tikai «jaunajiem, stulbajiem skuķiem».
Konsultants jau domā, ka varēja nemaz nebraukt un piketu aprakstīt mājās no galvas pēc standarta modeļa - atnāca, pabļaustījās, izklīda. Pēkšņi klusu, klusu nez no kurienes materializējas pieredzējušais kultūras ministrijas veterāns, valsts sekretāra vietnieks Lielpēters un… aicina piketētājus uz sarunu. Turklāt oponentus arī. Atbalstītāji burkšķ, ka pretējā puse rādās neadekvāta, bet neko nevar darīt. Iekšpusē klāt arī ministres kundze. Godīgi sakot, konsultantam, kurš to rosinājis, - cepums. Vai pat divi, ja atceras klusējošo Ministru kabineta namu pretbēgļu piketa laikā. Runāšana telpās stīvāka un skaidrojošā prezentācija garlaicīga, tomēr Bundža jūt netīkamu skaudību pret šī manevra ieteicēju.
Vai nu ministrijas sienas nospiež vai kā, bet kaislības pierimst. Oponentiem pat vienā jautājumā domas sakrīt - integrācijas politika Latvijā gandrīz nekāda. Beigu beigās atvēzieni saplok, tikai vienu lietu gan bēgļu atbalstītāji tur stingri un līdz galam - masu medijos vajadzētu cieti uzmanīt PAREIZĀ VIEDOKĻA pareizību bēgļu lietās. Šim demokrātijas pamatpostulātam Bundžu Jānis, protams, piekrīt bez svārstīšanās. Nekādas atvirzes no ģenerālās līnijas! Toties tās iekšpusē - pilnu brīvību.