Diskusijas par bēgļu uzņemšanu vai neuzņemšanu kontekstā uzmanību piesaista pētījumu aģentūras SKDS augustā veiktās aptaujas rezultāti, saskaņā ar kuriem 40,5% iedzīvotāju pamestu valsti, ja Latvijā izceltos ārēju spēku izraisīti nemieri un būtu iespēja emigrēt. No tiem vismaz 19,1% iedzīvotāju noteikti tā darītu, vēl 21,4% - visticamāk. Ņemot vērā, cik daudzi jau aizbraukuši, šie dati izskatās dramatiski.
Protams, var sevi mierināt, ka kara briesmas vairs, šķiet, tā īsti nedraud un ka aptuveni puse (49,8%) taču paliktu, taču skaidrs, ka tas ir vājš mierinājums, jo nemieri jau saistāmi ne tikai ar karadarbību. Lielāki vai mazāki konflikti (arī iekšējie, emocionālie) var veidoties arī saistībā ar bēgļu ieceļošanu, provocējot jaunu vietējo iedzīvotāju emigrācijas vilni, kas, gluži kā cēloņseku sakarību spirālē mūs ievelkot, atkal veidotu labvēlīgākus nosacījumus vēl lielāka skaita iebraucēju uzņemšanai (vai uzspiešanai).
Apzinoties, ka palīdzēt kara bēgļiem ir mūsu kopējs pienākums, Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir devis valdībai divas nedēļas laika, lai sagatavotu skaidru plānu patvēruma meklētāju uzņemšanai. Labi. Bet šajā situācijā valdībai būtu jāsaņem uzdevums sagatavot arī plānu vietējo iedzīvotāju motivēšanai palikt savā zemē. Reemigrācijas sapnis nereāls, bet ir jābūt vismaz konkrētiem stimuliem - gan materiāliem, gan, jā, arī politisko saukļu līmenī -, apliecinot, ka Latvijas valsts ir gatava parūpēties ne tikai par bēgļiem, bet arī par saviem pamatiedzīvotājiem, kas šeit vēl palikuši.
Skaidrs, ka, pieaugot bezdarbam krīzes gados, politiķiem emigrācija bija pat izdevīga. Bija mazāki tēriņi pabalstu maksājumiem, bet pats galvenais - tas uzlaboja statistikas rādītājus, ļaujot lielīties ar veiksmes stāstu. Mudinājumi cilvēkiem būt mobilākiem, nevairīties mainīt dzīvesvietu pamatīgi noārdīja kādreiz tik noturīgo sakņu, piesaistes dzimtajai vietai sajūtu. Taču šobrīd situācija ir mainījusies, daudzviet jūtams darbaspēka, un jo īpaši speciālistu, trūkums. Var tos, protams, meklēt imigrantu vidū, un to acīmredzot nāksies darīt, tomēr pilnīgi aplami būtu, rūpējoties par ieceļotāju ērtībām, pilnīgi novārtā atstāt Latvijā dzimušos.
Vai politiķi gatavi parūpēties par saviem līdzšinējiem vēlētājiem? Pagaidām nē. To īpaši jūt tagad, nākamā gada valsts budžeta gatavošanas laikā, kad visi Latvijas iedzīvotāji no ministru un deputātu puses tiek uztverti kā «slaucamās govis» svētā budžeta maisa pildīšanai. Kādas tik jaunas ar nodokļiem apliekamas pozīcijas neizdomā! Šajā ziņā aizvien vairāk gribas, lai ātrāk pienāk vēlēšanas un lai politiķu skati atkal atgriežas pie zemes, pie cilvēkiem, kas vēl nav aizbraukuši.