Būtībā Saeimas balsojums bija nepieciešams tādēļ, lai to, kas jau izdarīts de facto, nostiprinātu arī _de iure_.
Jau pēc diviem svarīgajiem balsojumiem - par uzdevumu valdībai risināt sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju un finanšu ministra Einara Repšes (JL) ziņojumu par valdības pozīciju, gatavojot vienošanās dokumentus ar aizdevējiem, - TP izplatīja paziņojumu, kurā pauž liekulīgu gandarījumu, ka farss, kura sekas varēja būt visai smagas, esot nodrošinājis parlamentāras debates par finanšu ministra ziņojumu. Un izrādās, ka arī lēmumi, kurus pieņemt izdevās, pateicoties opozīcijā esošās LPP/LC pozitīvajam balsojumam, esot gana labi!
Pašlaik TP stāsta, ka turpinās atbalstīt V.Dombrovska valdību, tomēr ir skaidrs, ka svarīgos jautājumos premjeram drīzāk talkā nāks LPP/LC, kas, pat opozīcijā esot, vismaz nemēģina izlikties, ka ar starptautisko aizdevuma ņemšanu viņiem nav bijis nekāda sakara.
Ceturtdienas balsojums, protams, vēl nav iemesls, lai TP aizsūtītu pelnītā opozīcijā un aizstātu ar pragmatiskāko LPP/LC, taču TP nostāju ignorēt arī nedrīkst. Kad premjers tiksies ar «uzticamajiem» koalīcijas partneriem, V.Dombrovskim tomēr vajadzētu TP likt skaidri saprast, ka viņa pacietības kauss nav neizmērojams. Savukārt TP derētu nopietni padomāt par to, vai dažreiz iekšējā opozicionāra lomas tēlošana nav jāmet pie malas.4