Atšķirībā no citiem gadiem, kad Zelta lāci saņem sociāli aktīvi un politiski nozīmīgi darbi, Black Coal, Thin Ice ir ļoti veiksmīgs «žanra produkts» - trilleris, ko prese dēvē arī par izsmalcinātu ķīniešu neo-noir. (Filmas galvenais varonis - bijušais policists alkoholiķis - iesaistās sērijveida slepkavību izmeklēšanā; visu slepkavību upuri ir saistīti ar trauslu, jaunu sievieti, kas strādā ķīmiskajā tīrītavā. Visi vīrieši, ar kuriem viņa jelkad ir bijusi saistīta, ir gājuši bojā vardarbīgā nāvē - to ķermeņu daļas izkaisītas ogļu kravās. Savukārt pašas «liktenīgās sievietes» aizraušanās ir slidošana.) Filma izceļas ar spēcīgām profesionālām kvalitātēm - izcilu vizualitāti, nevainojamu, spriegu darbību, sarežģītām varoņu attiecībām -, taču to nekādi nevar uzskatīt par darbu, kam varēja prognozēt uzvaru Starptautiskajā Berlīnes festivālā, kas tradicionāli vairāk akcentē filmu sociālo un politisko nozīmīgumu.
Protams, atbilde uz jautājumu, kas noticis ar Berlīnes festivālu, jāmeklē arī šā gada žūrijas sastāvā - to vadīja amerikāņu producents un scenārists Džeimss Šeimuss (pazīstams no ilgas sadarbības ar ASV strādājošo ķīniešu izcelsmes oskaroto režisoru Angu Lī - abi veidojuši Kupraino kalnu, Tīģeri un drakonu, Iekāri, piesardzību u. c.), žūrijā darbojās arī Bārbara Brokoli - britu Džeimsa Bonda «seriāla» izveidotāja meita un tagadējā producente. Iespējams, šo divu profesionāļu iespaidā orientācija uz filmas žanriskajām kvalitātēm, arī filmas komercpotenciālu šoreiz guvusi pārsvaru pār Berlīnes festivāla politizētajām tradīcijām, kuras sakņojas arī tā vēsturē, kad Berlīnes festivāls notika «divu pasauļu» un sistēmu - Berlīnes sienas - sašķeltajā pilsētā. (Bez Šeimusa un Brokoli 20 konkursa filmas vērtēja arī amerikāņu neatkarīgā kino zvaigzne Grēta Gerviga, austriešu aktieris Kristofs Valcs, franču režisors Mišels Gondrī, dāņu aktrise Trīne Dirholma u. c.). Jāsaka, ka arī pati Berlīnes konkursa filmu izlase šoreiz pārsteidzoši sliecās komercialitātes virzienā, proti, konkursā bija iekļautas arī filmas, kas veidotas plašai auditorijai - vismaz trīs no divdesmit konkursa filmām bija trilleri ar neskaitāmām slepkavībām (grieķu filma Stratos, norvēģu filma In Order of Disappearance/ Pazušanas kārtībā, arī uzvarējusī ķīniešu filma), kurās, protams, iezīmējās gan eksistenciāli motīvi, gan stilizācija, tomēr Berlīnes festivālam tā ir netipiska izvēle. Iespējams, tā ir zīme, kas liecina par jaunu ceļu meklējumiem, arī tā dēvētā Eiropas autorkino «nogurumu» un vēlmi atrast spēcīgus ieročus cīņai par kino auditoriju, kuru veiksmīgi ir kolonizējusi ASV ar tās komercproduktiem.
Tomēr tie visi ir tikai pieņēmumi, jo augstas klases autorkino nav noguris, pat ja tā veidotājam, kā franču režisoram Alēnam Renē, ir jau 92 gadi. Renē, kurš ir viens no leģendārā Francijas XX gs. 60. gadu kino kustības jaunā viļņa līderiem, filmē joprojām. Viņa Rileja dzīve saņēma Sudraba lāci kā filma, kas atklāj jaunas perspektīvas. Renē darbs bija viens no jauneklīgākajiem visā konkursa programmā un piedāvāja nosacītību un teatrālismu kā pārliecinošu stilistisku risinājumu. (Filmā, kas stāsta par kādu britu vārdā Džordžs Rilejs un viņa attiecībām ar sievietēm, pats galvenais varonis tā arī uz ekrāna neparādās, savukārt visa filmas darbība tiek izspēlēta uz nosacītas skatuves.)
Žūrija ar vienu no galvenajām balvām apbalvoja amerikāņu autora Vesa Andersona krāšņo filmu Viesnīca Dižā Budapešta/ The Grand Budapest Hotel, kas pēc dažām nedēļām būs skatāma arī Rīgā. Augsta atzinība tika arī amerikāņu neatkarīgā kino režijas zvaigznei Ričardam Linkleiteram, kurš konkursā rādīja unikālu un emocionāli ļoti spēcīgu filmu Boyhood/ Puikas gadi. Šo darbu viņš veidojis 12 gadu, filmējot ik gadu vienu nedēļu. Tādējādi stāstā par kādu vidusmēra amerikāņu ģimeni iegūta absolūti unikāla kvalitāte - filma fiksē reālo laika ritumu - bērnu izaugšanu, cilvēku novecošanu. Māte (Patrīcija Ārkete), viņas divi bērni un viņas vīri - viens no tiem Linkleitera iecienītais aktieris Ītans Houks -, un, protams, laika ritums šo šķietami ikdienišķo stāstu par šķietami ikdienišķu dzīvi padara ārkārtīgi daudzslāņainu.
Kopumā īpaši daudz balvu saņēma Āzijas pārstāvji. Sudraba lāci par labāko vīrieša lomu saņēma Liao Faņs no filmas Melnās ogles, trauslais ledus. Balvu par labāko aktrises darbu saņēma japāniete Haru Kuroki par lomu japāņu klasiķa Jodzi Jamadas filmā The Little House/ Mazā māja. Āzijas kino balvu skaitu Berlīnes festivālā vairoja arī Sudraba lācis par izcilu māksliniecisku sniegumu - ķīniešu filmas Aklā masāža/ Blind Massage operatoram. Filma stāsta par aklo cilvēku ikdienu, arī viņu darbu masāžas salonā.
Uz Berlināles balvām sadaļā Generation pretendēja arī divas latviešu animācijas filmas Sārtulis un Vāsa, taču diemžēl palika bešā.
Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas kinodzīves notikumiem, tā konkursa programmā bija iekļautas 20 filmu, kopumā festivāla desmit dienās tika izrādītas apmēram 400 filmu.