Palīdzēsim izaugt cilvēkam
Pēteris un Marija ir vienkārši cilvēki, viņš ir mehāniķis, viņa - mazās Rožupes pamatskolas matemātikas skolotāja. Viņi ir pieraduši skaļi priecāties, izrunāt visas nebūšanas, un abiem ļoti patīk bērni tieši tādēļ, ka personība no viņiem ir jāizloba gluži kā gluds kastanis no adatu apvalka. Katrā bērnā Šūpulnieku pāris ir atradis viņa dotības un tās rakstura īpašības, kas ceļ bērna pašapziņu un neļauj apjukt grūtībās.
Iespējams, tieši tāpēc Šūpulnieku pašu meitas bija viņu lielākais atbalsts, kad Pēteris un Marija apsvēra iespēju atvērt savas mājas durvis kādam vecāku pamestam bērnam. Madara ar mammu ātri izrēķina, ka toreiz Mārai bija 13, Madarai - astoņi un Magdai - seši gadi.
«Togad es vienkārši paliku bez darba. Vīrs skatījās, kā es drūma staigāju pa māju, līdz beidzot teica - kur trīs, tur arī ceturtais bērns var izaugt. Paņemsim kādu, mums taču māja ir liela!» atceras Marija. Viņa vēl tagad atceras vīra vārdus: «Varbūt kādam mazam cilvēkam palīdzēsim izaugt!»
Lai gan Marija izteikusi vēlmi paņemt aizbildniecībā meitenīti, kura vēl nav sasniegusi piecu gadu vecumu, bērnunamā viņai pa logu parādīja puisīti tumšiem matiem. «Viņš bija tik smukiņš, ka es uzreiz nolēmu - viņš ir mūsu,» atceras Marija, lūkojoties tagad jau uz 16 gadu veco zēnu. Viņš no pirmās dienas Pēteri un Mariju saucis par tēti un mammu. «Diezgan ātri iejutos ģimenē,» atceras slaidais zēns ar kautrīgu smaidu. «Es vairs nemaz neatceros to laiku, ko pavadīju bērnunamā. Ātri aizmirsu, jo bieži spēlējos gan ar māsām, gan ar citiem bērniem - rados ir daudz mūsu vienaudžu. Dauzījāmies kā jau brālis ar māsām.»
Kad Marija runā par ģimenes vienīgo dēlu, nevar nedzirdēt, cik lepna viņa ir - cik ātri atklājušās viņa dotības matemātikā, kā uzzinājuši, ka puika bērnunamā pats bija iemācījies lasīt, kādās tik mācību olimpiādēs zēns nav piedalījies, un kā kaimiņskolas fizikas skolotājs lūdzies, lai laiž zēnu vidusskolā, kur viņš strādā. Turklāt, tā kā visas trīs vecākās māsas mācījās mūzikas skolā, arī Ričards tur apguvis trompetes spēli un spēlē Līvānu pilsētas orķestrī. «Viņš ir ļoti talantīgs puika. Es ļoti bieži esmu domājusi par to mammu, kas no tāda dēla ir atteikusies!» dusmīgi noskalda Marija. Vienlaikus viņa neslēpj prieku, ka tieši tāpēc viņai ir bijusi iespēja audzināt šo zēnu.
Viņa vienmēr uzklausa
Pārējiem bērniem - Ilonai, Ingai un Ilzei - Marija un Pēteris ir audžuvecāki. Viņi apzināti pieņēma lēmumu dot patvērumu bērniem, kuriem ir ģimene un cerības atgriezties tajā. Tādēļ arī viņi atbalsta visu pieņemto bērnu attiecības ar to ģimeni, no kuras katrs ir nācis.
Ilona Šūpulnieku saimē dzīvo jau piecus gadus, Inga - gadu, 11 gadu vecā Ilzīte - kopš maija. «Sākumā biju ļoti nobijusies,» atzīstas Ilona, kurai bija 12 gadu, kad viņu bāriņtiesas locekļi gandrīz nakts melnumā ieveda Marijas un Pētera mājās. Taču viņa drīz vien atradusi kopīgu valodu ar Magdu, pēc tam ar pārējām māsām, un tagad viņas ir labas draudzenes. «Bērniem pagājušajā gadā skolā vajadzēja uzrakstīt domrakstu Ar ko es lepojos. Ja jūs zinātu, kā Ilona uzrakstīja, cik ļoti viņa lepojas ar mani, savu mammu! Šo domrakstu izlaidumā lasīja priekšā, un neslēpšu - nespēju valdīt asaras,» stāsta Marija, un viņai atkal acis kļūst miklas. «Es jums pastāstīšu, kādēļ ir vērts darīt ko labu šādu bērnu labā. Ilona zina, ka viņai kā audžumeitai 18 gadu vecumā būtu jāaiziet no mūsu ģimenes prom - viņai bāriņtiesā ir izstāstīts, ka tādas ir likuma prasības. Viņa pērn pienāca man klāt un prasīja, vai nav iespēju, ka viņa varētu mūsu ģimenē palikt. Man tas ļoti daudz nozīmē. Protams, visi bērni paliks mūsu ģimenē. Aizies tikai tad, ja kāds pats to gribēs.»
Savukārt Inga uz Šūpulniekiem lūkojusies ar neslēptu neuzticību - kādēļ gan lai sveši cilvēki gribētu veltīt viņai kaut kripatiņu uzmanības!? «Taču dažu nedēļu laikā iedzīvojās,» vēlīgi skatīdamās uz Ingu, saka Marija. Viņa uzliela audžumeitu, ka viņa māk saprasties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Sapratusi, ka Šūpulnieki no viņas nevēlas neko vairāk kā tikai labas sekmes skolā, dažādas intereses un smaidu, viņa pamazām sāka uzticēties Pēterim un Marijai. «Tagad mums ar Ingu ir ļoti labas attiecības. Klases audzinātāja saka - Inga ir klases dvēselīte, līdz ar viņas atnākšanu visi klasesbiedri kļuvuši draudzīgāki. Gribētos, lai viņa savas psiholoģijas zināšanas pilnveido,» turpina lielīt Marija. Jautāju Ingai, kā ir dzīvot audžuģimenē, zinot, ka kaut kur tepat Latvijā dzīvo īstā mamma. «Nav tik sarežģīti. Audžumamma aizstāj īsto mammu. Viņa vismaz saprot, ko es gribu teikt, viņa vienmēr mani uzklausa,» īsi, taču ļoti izsmeļoši atbild Inga.
Ilzīte, kura Šūpulnieku saimē dzīvo tikai dažus mēnešus , ir ļoti klusa. Iespējams, tāpēc, ka līdz šim viņa dzīvojusi ar vecmammu, līdz viņa kļuva tik slima, ka vairs nespēja uzņemties atbildību par mazbērnu. Toties Ilzīte zina, cik ļoti vecmāmiņa viņu mīl un ka Marija un Pēteris viņai ir kā tētis un mamma. «Viņa ir ļoti gudra, jo ir ļoti daudz lasījusi. Latviešu valodas skolotāja slavēja Ilzīti, ka viņai ir bagātīga valoda,» saka Marija.
Māmiņ, vai dzirdi
«Man šķiet, esmu dzimusi, lai man būtu daudz bērnu,» saka Marija. «Man nav nekādas misijas apziņas, man vienkārši ar vienu bērnu mājās būtu garlaicīgi. Ja mums nebūtu ne Ričarda, ne audžumeitu, mēs ar Pēteri būtu vieni paši. Ko mēs darītu septiņās istabās!?»
Marija neslēpj, ka viņai ir mazliet skumji - pašas meitas izaugušas lielas un mājās ir reti. Vecākā meita Māra jau pabeigusi ekonomikas studijas un strādā Rīgā, vidējā - Madara - sākusi studijas un dzīvo pie lielās māsas, Magda mācās Jēkabpilī Agrobiznesa koledžā un pie vecākiem atbrauc tikai nedēļas nogalēs. Ar ilgošanos Marija atceras tos vakarus, kad meitenes vēl bija mazas un, tā kā visas trīs mācījās mūzikas skolā, rīkoja mājās koncertus. Māra spēlēja klavieres, Madara - vijoli, Magda - saksofonu, Ričards - trompeti. Tagad tikai Magda paretam uzdziedot mammai Māmiņ, vai dzirdi, un Marijai negribot izsprāgst acīs asaras. «Ja man piedāvās vēl vienu bērnu, paņemšu,» pati sev skaļi nosolās Šūpulnieku mamma.