Šādu jūsmošanu gan citādi kā par bērnišķīgu nevar nosaukt. Ģenerālstreiks Grieķijā ir vien attieksmes paušana, protestētājiem pašiem nav konstruktīvu priekšlikumu, kā izvilkt valsti no parādu purva.
Tikai pagājušās nedēļas nogalē Briselē ir panākta vienošanās par 110 miljardus eiro liela aizdevuma piešķiršanu Grieķijai, kam, līdzīgi kā Latvijai, aizdevums tiks izmaksāts pakāpeniski trīs gadu laikā. Lielākais finanšu donors būs Eiropas Savienība (ES), bet liela daļa aizdevuma būs jānovirza iepriekšējo gadu parādsaistību segšanai. Ņemot vērā, ka par aizdevuma izsniegšanu Grieķijai vēl lems Eiropas Monetārās savienības dalībvalsts, streiki un Atēnu Akropoles ieņemšana var nākt par ļaunu pašai Grieķijai. Redzot noraidošo un nekonstruktīvo Grieķijas sabiedrības attieksmi pret izdevumu samazināšanas plāniem, eirozonas dalībvalstu politiķiem var rasties nopietnas bažas par Georga Papandreu vadītās valdības spēju sekmīgi īstenot izdevumu samazināšanas un ieņēmumu palielināšanas programmu.
Eirozonas valstis aizdevuma programmu, visticamāk, apstiprinās, taču tikai eirozonas stabilitātes vārdā. Tāpēc ģenerālstreiks, kas liecina, ka Grieķijas pilsoņi līdz galam nesaprot stāvokļa nopietnību, pašlaik ir vairāk nekā nevietā. Pirmkārt, tas notiek nedēļā, kad eirozonas dalībvalstīm, to vidū arī Grieķijas bargākajai kritiķei Vācijai, būtu jālemj par palīdzības programmas apstiprināšanu. Otrkārt, aizdevums Grieķijai ir nepieciešams neatkarīgi no tā, cik tīkami vai netīkami tās pilsoņiem šķiet aizdevuma piešķiršanas noteikumi. Arguments, kuru pirms gada bieži piesauca Rīgā, proti, ka aizdevuma nesaņemšanas gadījumā izdevumus nāksies samazināt vēl krietni skarbāk, ir spēkā arī Atēnās. Treškārt, protesta akciju un streiku dalībniekiem un apjūsmotājiem tomēr derētu likt aiz auss, ka streikošana valsts budžeta ieņēmumus noteikti nepalielina, drīzāk gan pretēji - tos noplicina vēl vairāk. Grieķijas eksportspējīgākais pakalpojums it kā ir tūrisms, uz kuru streiku vilnis var atstāt tikai negatīvu ietekmi.
Grieķijas parādsaistības teju divkārt pārsniedz Māstrihtas kritērijos noteiktos 60% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), budžeta deficīts pērn pārsniedza 13,5% no IKP. Valsts iespējas aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos ir gandrīz nekādas, Grieķijas valdības emitēto eiroobligāciju solītais ienesīgums - virs 12% gadā pašreizējos apstākļos vilinošs, visticamāk, šķiet tikai nelielai daļai investoru, proti, tiem, kas iegulda augsta riska vērtspapīros. Pārējie ir krietni piesardzīgāki. Atšķirībā no samērā pielaidīgās Eiropas Centrālās bankas, raugoties uz Grieķiju, viņi vispirms skatās uz valsts kredītreitingu. Tas nozīmē, ka patiesībā Grieķijas valdībai nav īpašu izvēles iespēju - Starptautiskā Valūtas fonda un ES prasības būs jāpilda, bet streikotāju izdarības - jāignorē. Vācijas kanclere Angela Merkele arī norādījusi, ka Grieķijas piemēram ir jākļūst par mācību citām eirozonas valstīm, kam ir problēmas ar fiskālās disciplīnas ievērošanu, - Īrijai, Spānijai un Portugālei.
Latvijai sāpīgais budžeta konsolidācijas process nav nekas jauns, tāpēc prasības, kas ietvertas Grieķijas aizdevumu programmā, šķiet visnotaļ pieticīgas. Grieķijai līdz 2014. gadam jāspēj samazināt valsts budžeta deficītu zem 3% no IKP, samazinot budžeta izdevumus un palielinot ieņēmumus. To lielākoties plānots nodrošināt, palielinot tā dēvēto patēriņa nodokļu likmes. Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme Grieķijā būs jāpalielina no 21% līdz 23%, visticamāk, neizbēgams ir arī degvielas, tabakas un alkohola nodokļu kāpums. Sabiedriskā sektora algu un pensiju iesaldēšana, prēmiju izmaksas aizliegums - lai cik netīkami šie taupības pasākumi šķistu grieķiem, citviet Eiropā valdības jau bijušas spiestas rīkoties līdzīgi vai spert vēl nepopulārākus soļus izdevumu samazināšanas virzienā. Svarīgi būtu atcerēties, ka sabiedriskajā sektorā strādājošo algu samazināšanu un patēriņa nodokļu palielināšanu kā piemērotāko risinājumu ir izvēlējusies ne tikai Latvija, kas, līdzīgi kā tagad Grieķija, ir lūgusi SVF un ES palīdzību. Līdzīgā veidā uz krīzi ir reaģējusi arī Igaunija, Lietuva un Īrija.
Grieķijas piemērs nenoliedzami ir pamācošs. Taču ne jau neauglīgā streikošana mums no grieķiem būtu jāpamācās, drīzāk gan jāmācās tas, cik svarīgi ir nepieļaut valsts fiskālās politikas pakārtošanu populismam.