Arūrs Bērziņš
Vai šodien notikušajam var rast kādu racionālu izskaidrojumu?
Tāda nav. Apstājāmies. Sākām spēlēt lēnāk, lēnāk skrējām, uzbrukumā pazuda organizācija. Aizsardzība arī... nezinu. Tas viss sakrājās un tāpēc arī tāds iznākums. Pirmajā puslaikā vēl varējām iemest savus metienus, bet otrajā arī tas vairs neizdevās.
Nebija tā, ka pēc tik veiksmīga sākuma nedaudz iemigāt?
Likās jau tā, ka tā turpināsim, un arī beigās vinnēsim. Bija it kā pārliecība. Varbūt nebija neviena, kas pamodinātu.
Kas ļāva spēli tomēr sākt labi?
Mēs jau tomēr atrāvāmies tāpēc, ka sametām savus metienus. Bijām arī labi izpētījuši viņu uzbrukumu, tāpēc aizsardzībā uz to viņus nosedzām. Viņi neiemeta nevienu vieglu metienu. Otrajā viņiem izdevās daudz punktus gūt ātrajos uzbrukumos. Tas arī viss. Apstājāmies, varbūr pagurām. Tā nevar vinnēt spēles, ja spēlējam tik lēni.
Šādi uzvaru izlaidāt ne pirmo reizi sezonā! Vai starp šīm spēlēm var vilkt kādas paralēles?
Tā ir mūsu slimība. Pret Rūdupi bija vēl smagāk - divdesmit piecus punktus zaudējām ceturtdaļā. Piezogās tā pārliecība, ka tūliņ paņemsim uzvaru, bet... Kaut kā jāārstējas.
Cerības tikt tālāk Izaicinājuma kausā droši vien pamatīgi iedragājāt?
Vēl četras smagas spēles priekšā. Šis bija tikai viens zaudējums savās mājās. Ar visām grupas komandām varam spēlēt. Nākamnedēļ jāvinnē obligāti Francijā, bet pret pārējām jānospēlē labāk nekā pirmā riņķa spēlēs. Šajā spēlē gan gūtas kārtējās negatīvās emocijas, kas var patraucēt.