Krītot dzelzsbetona konstrukcijām, kritusi arī valdība, ziedojot savus posteņus uz upuraltāra. Tauta nealkst pēc atriebības, asinīm, bet prasa atrakt, izlobīt, izvētīt patiesību ar tai sekojošu taisnīgu sodu. Būvniecības nozare sāk atklāties visā savā nepievilcīgajā kailumā. Rodas šaubas, vai alkatības un paviršības vīruss nav ieperinājies arī citur, radot draudus jaunam sabrukumam. Vai saņemsim atbildes uz visiem jautājumiem? Sāksies valdības locekļu pārgrupēšanās: sarunas, konsultācijas, vienošanās. Lai nu tas viss neaizēnotu galveno - kā dēļ valdībai bija jāatkāpjas. Tautas dzīvības kokam rupji un nežēlīgi atlauzti zaļojoši zari. Bet sirds ir dzīva un silta. Mēs redzējām, cik traģiskā brīdī cilvēki var būt izpalīdzīgi, sirsnīgi, līdzjūtīgi un vienoti. Bet vienota un stipra tauta ir garants valsts atjaunotnei un stiprumam.
Paldies arī Senioru Dienai par ierosināto tematu, kas skar lielu daļu senioru - par vecumdienām pansionātā. Tas raisīja citas pārdomas. Kuram agrāk, kuram vēlāk pienāk laiks, kad jāsāk lūkoties pēc balsta. Diemžēl ne visiem laimējas aizdzīvot līdz mūža loka slēgumam siltā ģimenes klēpī. Un ne vienmēr var pārmest bērniem, ka vecākiem mūža nogalē tiek meklētas jaunas mājas. Ir veci cilvēki, kurus fiziskā un psihiskā stāvokļa dēļ nevar atstāt vienus visu darbadienu. Pastāvot nežēlīgai konkurencei darba tirgū, nevar prasīt, lai dēls vai meita pamestu darbu un sēdētu mājās. Tiks zaudēta karjera, alga. Bet ir jādzīvo šodien, un priekšā vēl gara dzīve. Algotajiem kopējiem nereti pietrūkst godaprāta un prasmju. Tad atliek tikai viens - sociālās aprūpes nams. Vecais cilvēks līdz mūža galam iegūst jaunu ģimeni no tādiem pašiem bēdubrāļiem un māsām. Tiek zaudētas personas rīcības spējas, cilvēks nevar vairs par sevi lemt, rīkoties ar naudu, kuras viņam pašam vairs nav. Jāpakļaujas zināmam režīmam, jāēd, ko dod, jāguļ, kur liek. Apkārt vienas un tās pašas sejas, ne vienmēr patīkamas, runas - atbilstošas sarunas biedra intelektam. Pansionāta iemītnieki vēro māsiņas, sanitāres - kā nu kura kuro reizi paskatās, kā atbild, vai iedod «īsto» tableti, varbūt kaimiņš dabūjis labāku. Bērndārzniekam ir kam pasūdzēties, bet te vecās sirsniņas reizēm - ai! - kā sūrst. Atalgojums pansionāta darbiniekiem nav stimulējošs, te var strādāt tikai vai nu pēc sirds aicinājuma (cik tādu ir?), vai - ja citur darbu nav izdevies dabūt. Jautājums - vai visi darbinieki izgājuši aprūpētāju kursus (tādi vajadzīgi, lai dabūtu individuāla aprūpētāja darbu ārzemēs), vai apguvuši psiholoģijas pamatus. Nav, protams, runa par ekskluzīvām iestādēm. Ja cilvēks slimības dēļ zaudējis spēju aktīvi kustēties, tad gan atliek tikai paļauties uz kopēju rokām. Citādi, es domāju, humānāk būtu maksimāli pietuvināt palīdzību vecļaudīm viņu pašu dzīvesvietai. Vēl variants - vienistabas dzīvoklīši ar ērtībām, savām mēbelēm un mīļdzīvnieku mājā, kur pieejami sadzīves un medicīniskie pakalpojumi. Tikai šai namā nebūtu izmitināmi bomži, Probācijas dienesta klienti, bez jumta palikušas daudzbērnu ģimenes. Tagad populāri runāt par demogrāfiju. Valsts akcentu liek uz pieaugumu, un tas ir labi un pareizi. Bet otru svaru kausu velk uz leju tā sabiedrības daļa, kura neizbēgami dabiski sarūk. Tie ir sirmgalvji, kuri vecuma nespēka dēļ kļuvuši bezpalīdzīgi un gaida atbalstu.