LZA pērn jums piešķīra zinātņu doktora grādu un jūsu veidoto vārdnīcu atzina par vienu no 2013. gada izcilākajiem sasniegumiem. Kā nonācāt līdz ķīniešu valodai?
Dzīvoju blakus Rīgas pilsētas 9. bibliotēkai. Piecdesmitajos gados tur krievu valodā varēja izlasīt žurnālu Kitaj. Tad arī pirmo reizi mūžā ieraudzīju hieroglifus un nodomāju - vai tiešām ir iespējams tās zīmes iemācīties? Tas ieinteresēja, sāku sekot līdzi notikumiem Ķīnā. Protams, savā naivumā toreiz nesapratu, kas tur notika. Tagad paši ķīnieši labprāt par to laiku nerunā…
Vēlāk, dienot Padomju armijā, izdomāju, ka būtu interesanti profesionāli apgūt ķīniešu valodu. Iestājos Maskavas Universitātes Austrumu valodu institūtā. Pēc tās beigšanas sapratu, ka Latvijā nebūs tāda darba, kurā varēšu izmantot apgūto valodu, tāpēc devos uz Tālajiem Austrumiem un desmit gadus strādāju Vladivostokā.
Ķīnā esat strādājis gan kā diplomāts, gan par redaktoru Ķīnas ziņu dienestā. Kā tapa ķīniešu-latviešu vārdnīca?
Kopš 1986. gada ik pa laikam esmu Ķīnā - citreiz aizbraucu uz vienu gadu, citreiz uz trim. Kad 1992. gadā LU jaunizveidotajā Orientālistikas katedrā sāku pasniegt ķīniešu valodu, konstatēju, ka studentiem pietrūkst mācību materiālu. Tulkojām caur ķīniešu-krievu, ķīniešu-angļu, ķīniešu-vācu un citām vārdnīcām. Katrs vārds tika divas vai pat trīs reizes tulkots, kamēr nonāca līdz latviešu valodai. Bija skaidrs, ka nepieciešama jauna vārdnīca. To veidojot, izmantoju labākās ķīniešu-angļu un ķīniešu-krievu vārdnīcas. Man pašam mājās ir milzīga to kolekcija.
Vārdnīcu sāku veidot, strādājot redaktora darbu Ķīnā. Dienā varēju uzrakstīt trīs līdz četras melnraksta lappuses. Pēc atgriešanās Latvijā visu padarīto vēlreiz ar vārdnīcu palīdzību pārsijāju. Redziet, veicot šādu darbu, ir vajadzīgas arī latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas, bet Ķīnā man tādas nebija. Vārdu arsenālam jābūt ļoti bagātam. Centos, lai valoda ir mūsdienīga. Valoda ir mainījusies pat šajā laikā kopš 1991. gada, kad Latvija atguva neatkarību. Šobrīd daudz lietojam angļu vārdus, bez kuriem vairs nevaram iztikt. Tāpat ar ķīniešu valodu.
Kāpēc vārdnīcu neizdeva kāda Latvijas izdevniecība?
Manuskripts bija gatavs 2009. gadā. Izdevniecībām vārdnīcas izdošana šķita interesanta, bet ar norunu, ka man jānoliek uz galda 20 000 latu. Kur man tāda nauda!? Griezos pie Ķīnas vēstniecības, izveidojās kontakts ar vienu no izcilākajām izdevniecībām. Tā veica vārdnīcas pēdējo lasījumu. Ķīnas puse uzaicināja cilvēku, kurš ilgi strādājis Latvijā un labi zina latviešu valodu, viņš pārbaudīja katru zīmi.
Esat Konfūcija institūta direktors Latvijā. Ar ko nodarbojas šis institūts?
Konfūcija institūts ar Ķīnas kultūras un valodas popularizēšanu šobrīd nodarbojas 120 pasaules valstīs. Latvijā jau trīs gadus. Mūsu sūtība un misija ir ķīniešu valodas un kultūras popularizēšana. Institūtā strādā četras jaunas skolotājas no Ķīnas - brīvprātīgās, kuras pasniedz ķīniešu sarunu valodu. Organizējam ķīniešu valodas eksāmenus, pēc to rezultātiem Konfūcija universitātes galvenā pārvalde piešķir stipendijas, kas dod iespēju jauniešiem no Latvijas turpināt studijas Ķīnā. Pilnais mācību gads mums bija pērn, 12 jauni cilvēki saņēma stipendijas un devās studēt uz Ķīnu. Institūta darbalauks aug, pagaidām pasniedzam valodu, bet varētu būt arī cīņas māksla, kaligrāfijas skola.
Nākotnē ķīniešu valoda varētu iemantot tādu pašu statusu kā angļu valoda?
Tas, ka nākotnē ķīniešu valoda varētu kļūt viena no darba valodām pasaulē, es domāju, ir skaidrs kā 2 x 2. Ne velti ķīniešu valoda ir viena no ANO darba valodām. Tikai, redziet, pasaule jau nav tikai Krievija vai Ķīna, vai Lielbritānija. Ir arī Arābu pasaule, kas sevi piesaka gan pozitīvi, gan negatīvi. Arī skaitliski tā aug, jo šajās valstīs atšķirībā no Rietumiem galvenā vērtība ir ģimene.
Mēs redzam, ka ne tikai latvieši apgūst ķīniešu valodu, bet arī ķīnieši - latviešu. Ķīniešu apmaiņas studenti brauc uz Latviju un to iemācās gana ātri. Kāpēc mūsu nepilsoņiem ir problēmas iemācīties latviešu valodu?
Jaunā paaudze brīnišķīgi runā latviešu valodā (nav runa par bijušajiem armijas cilvēkiem, tā ir cita paaudze). Manā studentu grupā lielākā daļa ir krievu meitenes. Viņas tulko labāk nekā meitenes, kas nāk, piemēram, no Valmieras. Saprotiet, krievu jaunatne ir aktīvāka, bet latvieši ir vairāk malā sēdētāji. Krievs ir daudz jestrāks, un to ļoti labi redzu auditorijā, strādājot ar studentiem.
Esot tik cieši saistīts ar Ķīnu, kā pats jūtaties - kā ķīnietis vai latvietis?
Koncentrējoties uz tām izjūtām, kādas pārņem, ierodoties Ķīnā, bez koķetērijas gribu teikt, ka tā ir mana otrā dzimtene. Pirmā dzimtene, bez šaubām, ir Latvija, kaut arī ilgus gadus esmu dzīvojis Krievijā un ļoti labi jūtos arī tur.