Izrādās, ne tikai pašmāju, bet arī ārvalstu kritiķus un preses izdevumus, tostarp tādus kā britu laikrakstu Financial Times, kā arī žurnālus Opera Magazine un Opernglas, bija motivējusi vēlme rakstīt tieši par latviešu operas iestudējumu. Jāpiebilst, ka pat tiem mūzikas žurnālistiem un kritiķiem, kā Vācijā dzīvojošā britu žurnāliste Šērlija Aptorpa, kura uz Latviju brauc jau kopš 1990. gadu beigām, šī bija pirmā iespēja savām acīm un ausīm baudīt kaut ko no latviešu klasiskā nacionālā mantojuma. No kupli pārstāvētā starptautiskā kritiķu loka izvērtējošajā diskusijā par Vilkaču mantinieces stiprajām un vājajām pusēm operas instrumentētāja un diriģenta Andreja Jansona klātbūtnē vēl piedalījās arī Ričards Erkens (Vācija, Opernglas), Jehuda Šapiro (Lielbritānija, Opera magazine), teātra zinātniece Eleonora Potapova (Krievija), muzikoloģe Ingrīda Zemzare, kā arī mūzikas žurnālisti Orests Silabriedis un Edgars Raginskis.
Kurš cits to darīs?
Šērlija Aptorpa stāsta, ka laikraksts Financial Times viņu komandējis uz festivālu speciāli latviešu oriģināloperas dēļ. Viņa arī cer kādreiz te sagaidīt un redzēt pirmās latviešu nacionālās operas - Alfrēda Kalniņa Baņutas - iestudējumu.
«Mana motivācija - redzēt, kā dzīvo operteātris Latvijā. Un noteikti latviešu komponista opera!» tā muzikoloģe Eleonora Potapova. «Latvijas Nacionālā opera latiņu tur augstu. Bet ir sajūta, ka šī ir māksla, kas top šeit un - tikai saprotiet mani pareizi! - un tā ir domāta Rīgai un Latvijai. Man ir sajūta, ka lielās saiknes ar rietumu teātra pasauli vēl nav. Pagaidām ir tikai ceļš,» norāda kolēģe no Krievijas.
Vai šajā lielajā, starptautiskajā procesā ir vieta arī nacionālajiem oriģināldarbiem? Vai varam pretendēt uz vietu, kāda tagad ir Moņuško Pārdotajai līgavai, A. Dvoržāka Nārai un L. Janāčeka operām Jenūfa un Katja Kabanova? «Esmu pārliecināta, ka bez nacionālajiem operas darbiem teātris nevar veselīgi attīstīties. Nacionālajai operai repertuārā ir jābūt, tas ir viens no attīstības stimuliem,» uzskata E. Potapova. «Iestudēt latviešu komponistu darbus ir LNO pienākums,» «Kurš gan cits to darīs?» viņai piebalso kolēģi no Vācijas un Lielbritānijas.
Gandrīz nebija jauniešu
Zīmīgi un ne tikai B. Skultes operas sakarā ir viesu uzdotie jautājumi: kam tieši komponists trimdā rakstīja operu par Latviju? Vai tad, kad viņš sāka to komponēt, viņš to iecerēja kā nacionālo operu? Kāds bija Skultes nodoms? Ilgās pēc Latvijas rakstītā opera bija domāta trimdas latviešiem vai Oldenburgas operteātra publikai? Kā tādā savienojumā kopā var būt nacionālā nostalģija un naids? Tikai viens aspekts ir asociācija ar Romeo un Džuljetu, kas dabiski rodas operā redzamā dzimtu naida sakarā. Naids ir ļoti izplatīta tēma latviešu literatūrā. Un mentalitātē. To nācās paskaidrot.
«Apkārt ievēroju bīstamu parādību, ka zālē gandrīz nebija jauniešu. Pārsvarā vidējā un vecākā paaudze - tā acīmredzot vairāk ciena latviešu nacionālās kultūras saknes,» ievērojusi E. Potapova. Viņa agrāk šurp braukāja bieži un zina, ka Latvijas publika ir audzināta Eiropas operas tradīciju garā. «Taču Skultes partitūra ir ļoti interesants, oriģināls, tomēr dažādu intonāciju sakausējums: Pučīni, Čaikovska, R. Štrausa, latviešu tautas melodijas… Lai cik dīvaini tas šķistu, arī kaut kas no labākajām padomju operām un operetēm. Domāju, ka viņš to pazina. Skulte aizbrauca 1944. gadā? Tad jau bija izveidojusies padomju melodika un estētika, mēs visi vārījāmies vienā katlā. Sadzirdēju šīs intonācijas, un, lai arī to laiku padomju mūzikas estētika man ir ne visai tuva, man ap sirdi pēkšņi kļuva tik silti!» atzīstas E. Potapova.
«Kompozīcija ir reakcionāra stilā, tā nav inovatīva. Komponists nav meklējis savu personīgo mūzikas valodu!» tā Š. Aptorpa.
Tomēr būtu netaisni pārmest mūsdienīgas valodas trūkumu operā, kas komponēta 1947. gadā, taču pasaules pirmizrādi piedzīvo tikai tagad, XXI gadsimtā. «Mēs runājam par XX gadsimta 40. gadiem. Tolaik neeksistēja tikai modernisms. Daudzviet pasaulē tas bija arī nacionālo sakņu meklēšanas laiks,» iebilda I. Zemzare. «Tomēr 1940. gados ļoti daudz kas notika: bija darbi, kuri pilnībā sagrāva iepriekšējos kanonus,» savukārt norādīja Š. Aptorpa. Jauno komponistu un mūzikas žurnālistu E. Raginski un O. Silabriedi kaitinājusi folkloras materiāla izvēle: tas, ka Skulte savā operā citē salīdzinoši jauno folkloras slāni. Viņuprāt, šodienas kontekstā tas skan mazliet pat smieklīgi. «Ja komponists būtu izmantojis tautas daiļrades senākos slāņus, tie daudz organiskāk integrētos mūzikā. Tikko no operas skatuves atskan Tautiešam(i) roku devu - tas ir vienkārši smieklīgi, un citādi tas nevar būt,» norādīja O. Silabriedis. Savukārt pārmetumam, ka mūzikai pietrūka reāla dramatiska spēka, Jehuda Šapiro angļu mierā norādīja: «Tā gadās bieži, jo tagad operas raksta pat popmūziķi. Viņi to dara tāpēc, ka viņiem opera ļoti patīk. Džordža Gēršvina Porgijs un Besa ir brīnišķīga mūzika, bet tā nav laba opera! Šādos darbos nav caurviju attīstības, ir tikai montāža. Liekas, ka arī Skultes operā pārāk daudz kas notiek. Toties mani ļoti aizrāva tas, ka varēju izjust latviešu nacionālo identitāti. Tā ir ļoti spēcīga! Tas ir kaut kas tāds, ko es agrāk nepazinu.»
«Laikmetīgas vokālās intonācijas meklējumi šobrīd ir viena no lielākajām problēmām visā pasaulē. Ja to atrod, tā jau ir puse no panākumiem! Ir vispārzināms, ka vienu un to pašu komponistu instrumentālajā mūzikā intonācija attīstās, bet vokālā intonācija atpaliek, ir konservatīva. Savu intonāciju savulaik atrada Prokofjevs, Šostakovičs, Stravinskis. Bet sekoja padomju laiks, kad operā un operetē kultivēja visprimitīvāko intonāciju. Esmu ievērojusi: tur, kur komponisti balstās uz nacionālo, tur arī rodas visinteresantākā intonācija. Piemēram, Gija Kančeli, kurš, balstoties uz gruzīnu mūzikas saknēm, atrod pilnīgi jaunu, savu intonāciju,» rezumē E. Potapova. Viņai arī Skultes opera nav tikai par naidu un atbrīvošanos no tā, bet par to, kā kopsaucēju var atrast dažādas mentalitātes, laikmeti, tradīcijas, pasaules uzskati.
Kā Krilova fabulā
Kolēģe no Krievijas slavēja Ievas Jurjānes scenogrāfiju. «Tas ir principiāls un distancēts folkloras primitīvisms. Tas ir konsekventi izturēts no sākuma līdz beigām, tāpēc rezultāts ir folkloras stilizācija, taču šajā scenogrāfijā aktieri cenšas spēlēt psiholoģisko drāmu. Dažreiz viņi tajā nonāk līdz galējībai, līdz histērijai. Es ļoti labi saprotu, ka šī histērija jaunu ļaužu acīs noteikti ir smieklīga,» viņa vērtē Ināras Sluckas režiju.
«Skatuviskā inscenējuma valoda man likās zināmā mērā anahroniska. Saprotu, ka jaunus cilvēkus, kuri dzīvo XXI gadsimtā, šeit būs grūti atvilināt. Man vēl nav 30 gadu, teikšu atklāti, man bija neērti skatīties, kaut arī piedalās daudz labu solistu,» atzina E. Raginskis. «Stiprā puse ir dziedātāji, mūzikas izpildījums. Vājais - tas, ka režija, scenogrāfija un pati Skultes opera dodas trīs dažādos virzienos kā slavenajā Krilova fabulā. Ja ir izraudzīts nedaudz ironisks spēles stila piegājiens, tad tas nav izturēts līdz galam. Bet, ja ir bijusi vēlme veidot uz skatuves psiholoģisku drāmu, tas ir nepamatoti attiecībā uz Skultes mūziku. Tas arī, manuprāt, ir iemesls, kādēļ jaunā paaudze diez vai vēlēsies skatīties šo iestudējumu. Domāju, ka scenogrāfija ir mēģinājusi iet simbolisma, naivisma, primitīvisma virzienā, ar nelielu ironisku piesitienu, kas nāk par labu šim iestudējumam. Manuprāt, režija iet aplamu (reālpsiholoģiskās drāmas) ceļu un cita režisora izvēle būtu devusi labāku rezultātu,» analizēja O. Silabriedis.