Kādi, tavuprāt, ir galvenie ieguvumi un zaudējumi tavā viesrežisora periodā?
Mūzikas skatuve ir kosmopolītiska, bet teātrī tā nav: katrā valstī, pilsētā ir ļoti specifisks vietējais kods saziņai no skatuves ar skatītājiem. Rīgā arī starp teātriem ir gigantiskas atšķirības. Kad paskatos, kā spēlē citi Latvijas teātri, tā ir cita planēta: citi cilvēki, citi skatītāji. Visā pasaulē atšķirību ir vēl vairāk. Līdz ar to tas, ka pārvietojos un strādāju dažādos kontekstos, ir kā pārslēgt TV pulti. Tas ir tāds šizofrēnisks veids, bet man tas dod azartu un ļoti patīk. Tā ir liela pieredze, jo es cenšos katrā zemē saprast vietējo kultūras saziņas kodu. Cenšos ar to rēķināties. Veids, kā taisu izrādi Minhenē, galīgi neder Vīnē, Itālijā, vai Maskavā. Ar to jārēķinās.
JRT un tu kā režisors esat tik spēcīgi apliecinājušies, ka nosakāt Eiropas teātra modi. Kāda ir tava attieksme pret modi - kā fenomenu, kas nāk un aiziet…
Es pats arī divdesmit gadus skatījos riņķī, mācījos un mēģināju atdarināt. Tātad arī sekoju modei, kamēr sasniedzu patstāvību, kad pats priekš sevis to modi nosaki.
Vai brīdī, kad, iestudējot izrādi Vīnē, padzini no zāles Klausu Mariju Brandaueru, nebija žēl, ka tur nav tavu JRT aktieru?
Nē, nē. Tagad esmu laimīgs, ka strādāju ar ļoti labiem aktieriem. Konkrētais gadījums droši vien prasa komentāru, lai stulbi neizskan. Jāpaskaidro, ka Vīnes Burghteater teātris ir lielākais pasaules teātris ar milzīgu trupu un ar konvencionālām tradīcijām. Tagad tas pārdzīvo lūzuma posmu. Teātriem pagātnē bijusi zvaigžņu sistēma, ka aktieris zvaigzne nosaka visu. Tas kļuvis par traucējošu elementu. No tā, ka dažas zvaigznes terorizēja pārējo aktieru darbu, cieta viss teātris. Tas nebija tikai mans lēmums. Tas bija arī pārējo darbā iesaistīto lēmums. Skaisti skan, ka esmu padzinis Brandaueru, bet tie drīzāk ir laikmeta grieži, kad viens darba veids nav savienojams ar citu veidu.
Tas atgādina laikus, kad visiem nācās pakļauties operu primadonnu kaprīzēm. Tu arī beidzot atkal iestudēsi operas: Zalcburgas festivālā un Milānas La Scala.
Līdz 2015. gadam katru sezonu esmu piekritis iestudēt pa vienai operai. Sāksies nākamvasar ar Zalcburgas festivālu: kopā ar diriģentu Ingo Mecmaheru, kurš ir XX gs. mūzikas interpretācijas autoritāte, taisīsim Cimmermaņa Zaldātus, kas ir gigantisks darbs. Daudzas operas to nevar atļauties, jo orķestrī vien ir ap 200 mūziķu! To spēlēsim Felsenreitschule uz skatuves, kura izcirsta klintī, - tās garums ir 40 metru. Tas ir lielummānijas projekts! Visi šausminās, ka ar kaut ko tādu sāku. Aiz savas muļķības esmu tik drosmīgs, ka man tas liekas normāli. Viena opera jau manā pieredzē ir - J. Mediņa Uguns un nakts. Latvijai tagad jāpagaida rindā, jo 2013. gadā ir V. A. Mocarta Cosi fan tutte Berlīnes Komiskajā operā, 2014. gadā - L. Janāčeka Jenūfa Briseles La Monnaie operā, bet 2015. gadā - cita versija Cimmermaņa operai uz La Scala klasiskās skatuves. Cita skatuve - jābūt citai versijai. Tas, kas mani attur no operas biznesa, ir tas, ka režisors tur nav tik svarīga persona kā dramatiskajā teātrī. Kā stāsta pieredzējuši režisori, Ņujorkas Metropolitēna operā, Milānas La Scala režisora viedoklis var arī neinteresēt.
Kas tevi fascinē krievu klasiskajā dramaturģijā, ar kuru tagad strādā?
Maskavā strādāt man ne īpaši patīk, bet krievu kultūra no attāluma - tas man der. Krievu klasiskā kultūra, krievu piegājiens, kā viņi apietas ar literatūru, mākslu, domāšanu, ir ārkārtīgi dziļš.
Vairāk interesē atklāt patiesās krāsas vēsturē? Varbūt redzi tajā protestu pret XXI gs. paātrinājumu?
Nopietnas lietas kultūrā notiek lēni. Ātri nekas nenotiek, tāpat kā pavārmākslā - ātri var tikai omleti uztaisīt. Es tāds senils cilvēks esmu, uzskatu, ka cilvēki tagad nevis attīstās, bet degradējas. Pēc notikušā Londonā ir skaidrs, ka civilizētajā metropolē jaunieši sevi izjūt kā patērētāju sabiedrības daļu, bet viņiem nav nekādas kultūras, nekādas audzināšanas. Kad biju jauns, likās ka apsolītā zeme, paradīze, ir ārzemes. Tagad apsolītā zeme man ir vēsture. Vajag cilvēkam kādu utopisku vietu galvā, kur atveldzēties, izjust pašcieņu. Kādreiz tā bija ārzemēs, tagad man šo lomu pilda XIX gs., XX gs. pirmā puse. Tā liekas daudz vairāk cilvēka pašcieņu nepazemojoša vide.
Tavu preses konferencē pausto, cik slikti, ka mūsu jaunieši nezina krievu valodu, viegli izmantot kā politisko ieroci…
Mūsu iecere ir iestudēt Oņeginu divās valodās: daļa no teksta skan latviski, daļa oriģinālvalodā - krieviski. (Tā nav pirmā reize, mums ir izrāde Soņa, tikai krievu valodā.) Pie kases cilvēki tiek brīdināti. Saprotu, ka ir izaugusi paaudze, kas nesaprot krievu valodu. Bet JRT nebūs tas, kas piemērosies stulbam skatītājam. Tas nav domāts kā politisks manifests. Vienkārši, lai Puškina dzeja tulkojumā nezaudētu kvalitāti. Domāju, ka jauniem cilvēkiem Latvijā vajadzētu ne tikai zināt krievu valodu, bet vēl kādas trīs valodas iemācīties. Es arī tagad mācos valodas. Kā teikusi Valentīna Freimane, katram kulturālam eiropietim jāmāk lasīt angļu, vācu un franču valodā. Ar krievu valodu ir dīvaini, kā tas šķībi ir aizgājis. Mana sievasmāte, kurai ir privātais bizness, teica, ka diemžēl nevar pieņemt darbā latviešu jauniešus, kuri nezina krievu valodu. Krievu jauniešiem ir priekšrocības, jo viņi prot abas valodas: latviešu un krievu. Vecākiem jācenšas bērniem dzīt valodas iekšā. Kāda tur politika?
Esi ar rūgtumu teicis, ka pasaulē JRT ir cieņā, bet Latvijā valsts izturas kā pret bomžiem. Tomēr ir pieņemts konceptuāls lēmums par teātra rekonstrukciju.
Stop, stop! Tādus konceptuālus politiķu lēmumus esmu dzirdējis jau vairākkārt. Pagaidām nav ne projekta, ne ciparu, tas ir ar dakšām ūdenī. JRT ir vienīgais valstī, kas jaunajos laikos nav remontēts. Kāpēc? Acīmredzot nevienam neesam politiski izdevīgi. Nesaprotu Latvijas medijus, kāpēc viņi to nepasteidzina. Sešdesmit gadu nav bijis remonta, un neticu, ka būs.