Čau! Esmu sajutusi rudens smaržu un garšu, bet visīstāko rudens sajūtu man sniedz skolas gaitu atsākšanās. Par spīti cerībai, ka pirmā skolas diena būs ļoti saulaina un skaista, saulīte uzspīdēja retu reizi, taču pacilāto noskaņu tas nebojāja. Visvairāk svinīgajā līnijā man patika tas, ko daži šīgada absolventi bija atrakstījuši skolai. Lielākoties tie bija pateicības vārdi un mīlestības, drošuma sajūtas, mājīguma apliecinājumi skolai.
Dažbrīd pat sariesās asaras acīs, jo man taču rit pēdējais gads šajā brīnišķīgajā skolā!
Kā teica mūsu skolas absolvente Ieva Kampe, skola ir mīļa vietiņa - kā jaunkundzes apakšsvārki, kur mums, visām mazām blusiņām, sasēst siltumiņā. Manuprāt, tā tiešām arī ir.
Cik jauki bija satikt visus klasesbiedrus un draugus! Vasarā daudz kas noticis, bija ko apspriest. Tādēļ es ar saviem visvisvislabākajiem draugiem pirmo skolas dienu atzīmēju picērijā. Jāatzīst, ka šis bija ļoti jautri pavadīts laiks, par ko man jāpateicas saviem lieliskajiem draugiem!
Vivita Brolīte, Valkas ģimnāzija
KULDĪGA. Ar sportu uz «tu»!
Sveiciens visiem! Negribētais nu ir fakts - skola ir atpakaļ! Taču tas jau nu gan nebūtu prāta darbs - likt mācīties jau otrajā dienā, vai ne? Tāpēc es un mani skolasbiedri piektdien kārtīgi izkustējāmies sporta dienā. Kamēr mazie enerģiju izlika skolas stadionā, pamatskolēniem un vidusskolēniem tika atvēlēta pilsētas manēža.
Par slinkošanu un malā stāvēšanu nudien nevarēja būt ne runas, jo disciplīnas manēžā nopietnas - 60 metru skrējiens, soda metieni florbolā un basketbolā, lodes grūšana, pievilkšanās pie stieņa, atspiešanās, tāllēkšana, stafetes... Galvenie tiesneši, protams, bija skolotāji.
Matemātikas skolotājs ar dzeltenu karodziņu deva startu skriešanai, fizikas skolotāja fiksēja rezultātu.
Vēstures skolotājs sniedza padomus, kā tālāk aizgrūst lodi. Katram laiks atkal iejusties savā lomā. Taču rezultātā - apmierināti visi!
Krista Papēde, Kuldīgas 2. vidusskola
SALACGRĪVA. Mazliet skumji gan
1. septembris. Skola. Domāju, šīs mums ir pašas populārākās un pārspriestākās tēmas šajā nedēļā. Nē, es šoreiz nerakstīšu par to, cik visi bija skaisti, sapucēti un ar krāšņiem ziediem rokās... Man šis ir visskumjākais 1. septembris, jo tas ir pēdējais, ko sagaidu savā skolā. Savā Salacgrīvas vidusskolā, kur mācos no 1. klases. Šķiet, tikai nesen pati nedroši turējos pie divpadsmitklasnieka rokas, kas mani ieveda lielajā skolā, bet nu esmu 12. klases skolniece. Un tagad pie manas rokas cieši turējās mazs ķipars. Mani pārņem skumjas, ka pēc deviņiem mēnešiem nāksies šķirties no visa, kas man tik ļoti tuvs. Mana skola, kas ir manas otrās mājās, audzinātāja - otra mamma un klase - otra ģimene. Šogad mēs, 12.b, būsim īpaši saliedēti un centīsimies pavadīt neaizmirstamu pēdējo vidusskolas gadu!
Laine Karlsone, Salacgrīvas vidusskola