Vai paliksim mazākumā?
Rasas kundze Kalngalē
Sveiciens no pieredzes!
No 11. Saeimas nāksies gaidīt iepazīšanos. Skaidrība pār mūsu prātiem nāks atkarībā no tā, kas sevi sauks par uzvarētāju (ko gan tie ir uzvarējuši?). Ja tie paši vēži, tad nieks, bet, ja vairums jaunpienācēju, tad laiks rādīs, laiks, kas gan negaida, sevišķi tagadējā situācijā. Taču jebkurā gadījumā mēs, tāpat kā tie cilvēku draugi, zināsim, ko ēduši.
Gribēju izteikt savas domas arī par Senioru Dienu. Pats svarīgākais - visai neveiksmīgs nosaukums, jo man šķiet dīvaina cilvēku selekcija pēc nodzīvotā laika uz šīs planētas. Ja vispār cilvēka mūžs nav pat mirklis no mūžības, jo cik nu tos graudiņus no Sahāras uz Ameriku putniņš paspēs aiznest, tad atsevišķi posmi ne tik.
Būtībā ilgāk nodzīvojušie no tiem iesācējiem atšķiras vienīgi ar dzīves laikā iegūto pieredzi, protams, tas ir skaidrs, ja ņem vērā, ka cilvēks ir garīga, nevis fiziska būtne, kas pakļauta dabiskiem nolietošanās procesiem, bet par to nav vērts runāt, jo sastopami trīsdesmitgadīgi večuki, kas izskatās jauni diezgan, tāpat kā garīgi nenovecojoši, laikam līdzi dzīvojoši sešdesmit un vairāk gadīgie, kam miesa nenovēršami laikazoba skarta. Starpība vien tā, ka tiem jaunajiem večukiem nav tās pieredzes, kas tiem daudzus gadus nodzīvojušiem. Tieši tāpēc šo samērā interesanto pielikumu vajadzētu saukt par†Pieredzes Dienu vai kā citādi, bet nekādā gadījumā nefokusēties uz vecumu. Labi, vārds seniors» sevišķus iebildumus neizraisa, kas tam vainas, sevišķi tāpēc, ka pieredzei izdodas iemācīt paškritiku un pacietību (jaunie gaida nepacietīgi, kamēr vecie pacietīgi), bet saukt cilvēkus pēc ienākumu gūšanas veida par pensionāriem, tā iebāžot visus vienā maisā, man šķiet vienkāršai komiski.
Pēc visa iepriekšējā pentera man atliek vien pateikt, atbildēt uz sakramentālo jautājumu: par ko būtu jāraksta? Noteikti jāraksta par priekšrocībām, ko sniedz pieredze, par jau pieminēto pacietību, spēju neraizēties par «pupu mizām» un par prieku, ka tev dota iespēja būt tajā brīnumainajā pasākumā, ko sauc par Pasauli un dzīvi, ko dzīves sākumā nojauš, bet pēcāk saprot, tā apliecinot esamības jēgu. Tāpat kā izdodas piekrist iedibinātai Pasaules kārtībai, nevis samierināties ar to un aptvert, ka mīlestība patiešām nekad nebeidzas, tātad, aizejot no šīs pasaules citā dimensijā, tā mums dod turpinājumu tur, par ko tikai nojaušam, bet tie, kam nesanāk vairs būt šeit, tagad zina (es nekad par mirušajiem nerunāju pagātnē).
P.S. Kalifornijas universitātē Bērklijā (University of California, Berkeley) atklāts, ka vecākiem cilvēkiem, ja vien tos nevajā Alcheimera slimība, nepastāv problēmas ar atmiņu. Tā kļūst vienīgi selektīva, lai ietaupītu vietu datubāzē. Labs piemērs ir par vecvecmāmiņu, kas neuzskatīja par svarīgu atcerēties savas mazmazmeitiņas vīra vārdu, jo tai šķiet svarīgāks fakts, ka meitēns apprecējies, kā tas patiesībā arī ir.
Sandris Romanovskis