Nepadodamies, lai vai kas
Nē, nedzīvojām jau gluži neziņā viens par otru. Paretam sazvanījāmies. Allaž priecājāmies, ka senais draugs tik braši turas: kaut astoņdesmit jau nosvinēti, gan savu autiņu vēl stūrē, gan ezera ūdeņus ar motorlaivu pamaisa, gan mežā ar bisi zvērus patrenkā. Un vēl paspēj no tēva mantotā zemītē laukos šiverēties. Nudien, vella puika! Uz Rīgu gan kādu strēķi nebija braucis. Pajautājām: kam par godu tagad. Bijām ne pa jokam pārsteigti, atbildi sadzirdējuši: esot likumu pārkāpis un brangi nostrāpēts. Arvīdiņš? Šitas miera mika un velna dzinējs? Lai nez ko būtu sastrādājis?
Tur jau tā lieta - šis arī tam nepiekrītot. Tādēļ jau uz Rīgu pošas, lai augstās tiesas kungi izlemj, kam taisnība, kam ne. Un lepni piebilda: «Tādi mēs, liepājnieki, esam, nepadodamies, lai vai kas. Vai tad televīzijā Tautas balsi neskatāties? Tur tak tādu pašu cīnītāju rādīja. Policists šo bija nostrāpējis, jo viņa lauleni par blondīni apvainojis.» Nu bet ko tad Arvīdiņš - arī kādai policista madāmai kaulainu aci uzmetis, vai? Nē, nē, lieta esot pavisam cita. Kad trīsistabu dzīvokļa saimnieks viņam vilka pasi iedevis, sakrāvis savu mantību autiņā, znots vēl piekabi piemunsturējis, un uz nabagmāju (lasi: sociālo māju) prom. Viss būtu labi, bet te uzreiz «pogainie» klāt. Vai autiņam papīri kārtībā? Kāda runa! Četrdesmit gadus baranku grozu, un neviena pārkāpuma. Autiņš apdrošināts arī. Nu labi, bet kaste, kas mašīnai pakaļā? Re, apdrošināšana divas dienas nokavēta. Ak tā? Nezinājis gan, ka znots, rakaris tāds, tai ķerrai papīrus nav sakārtojis. «Nu labi, aizskriešu tepat aiz stūra un to listi nopirkšu,» tā Arvīdiņš. «Nekā vecīt,» modrie ceļu uzraugi bijuši nepielūdzami. «Tavs vilciens aizgājis. Maksā soda naudu 30 latu.» Bet vaininieks - ni un ni! Jo, raugi, ar to krāmēšanos jau tā mazā pensija pavisam sadilusi. Par ko tad pilsētas galvai margaričas uzsauksi? Tak jau uz ielas nepameta: tādu jumtu virs galvas ierādīja, kur pat dušā atļauj ieiet, ja 40 santīmu sagrabini. Dzīvo cepuri kuldams!
Iecirties kā tāds auns
«Vai ta lielo soda naudu nevarētu atlaist, par piemēru, nostrostēt, un basta,» noziegumā pieķertais mēģinājis pielabināties. Taču Liepājas ceļu uzraugi nav vakarējie, uzpirkties neļaujas. Vēl piebilduši: «Ja tu būtu, teiksim, simtgramīgu fufcigu ierāvis, tad vēl varētu acis pievērt, bet šitādu noziegumu atlaist - vai prāts!» Un ko mūsu Arvīdiņš? Uz vietējo administratīvo tiesu sūdzēties prom. Bet tur tāpat - vainīgs esi, atver maku! Saprotams, neies jau šie savējiem likuma kalpiem šķērsu runāt. Bet Arvīdiņš iecirties kā tāds auns - brauks uz Rīgu pašā augstākajā tiesā cīnīties.
Noteikto tiesas dienu gaidījām ar nepacietību. Neticami, bet Arvīdiņš no turienes atgriezās, starodams kā maija saulīte: saprotošie tiesas lēmēji večukam sodu atlaiduši. Tikai ar pirkstu pakratījuši - lai vairāk tā nedarot!
Tovakar mēs vēl ilgi Arvīdiņa sulīgos smieklu gabalus klausījāmies - gan viņa kroņa numuru par Tālavas taurētāju, gan nebeidzamos mednieka stāstus. Pats ērmīgākais - kā ar pašu Godmaņa kungu ticies. Šis atbraucis meža gabalu lūkot - gribot tur briežu dārzu ierīkot. Mednieki prasījušies palīgos, bet augstais viesis - nē, šim esot pašam sava komanda. Tad gan medību brālība sūkstījusies, ka nav pieteikušies kaut vai par briežiem piestrādāt, jo kur tik daudz ragaiņu ņemšot, ko dārzā ielaist. Tostarp ciemiņš jau atpakaļceļam vīkstās. Spiežot atvadu buču uz Arvīdiņa vaiga, klusībā domājām: nez ko vēl sastrādās mūsu senais draugs no Vēju pilsētas.
Vilma, pensionēta žurnāliste no Rīgas