Investīciju baņķieris
Tā cerība tiek saistīta ar to, ka, pieaugot ekonomiskajai aktivitātei, pieaugs sociālā nodokļa ieņēmumi un deficīts sociālajā budžetā beigsies. Tomēr šāds scenārijs nebūt nav pašsaprotams. Tomēr acīmredzot aizdevējus neapmierina tas, ka visas šīs konsolidācijas ir veiktas caur pusmēriem, nevis veicot tās saknē, kur tas vajadzīgs. Nav strukturāli reformēta izglītība, veselības aizsardzība, principā mēs turpinām šķiest naudu. Daļēji tas skaidrojams ar valdības nevēlēšanos audzēt sociālo spriedzi, bet izveidojas apburtais loks - neatlaižot no darba neefektīvi strādājošu ierēdni, mēs it kā ietaupām uz sociālās palīdzības rēķina, bet turpinām uzturēt neefektīvu saimniekošanu, tas ierēdnis pat nesāk meklēt darbu citur. Es teiktu - krīzes laiku esam izniekojuši. Jo budžets ir konsolidēts matemātiski, bet ne pēc būtības, bez svarīgāko strukturālo reformu izdarīšanas. Kas būtu jādara - nevis jāsamazina spiediens uz budžetu, bet, tieši otrādi, tas jāpalielina, jāsāk plānot budžets triju gadu perspektīvā, lai mēs redzētu - galu galā būs tās reformas vai nebūs.