Kas ir dzimtenes mīlestība?
Mākslinieka Jāzepa Pīgožņa saknes ir Latgalē, kuru viņš slavina savos darbos. Viņa gleznas skatāmas Polijas, Bulgārijas, Krievijas, Baltkrievijas muzejos, arī daudzās privātkolekcijās ārzemēs, bet viņš pats ir bijis un būs Latvijā. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris mākslinieks Jāzeps Pīgoznis saka, ka cilvēks ļoti pieradinās pie priekšrocībām, pie dzīves apstākļu uzlabošanās un ļoti spēcīgi pārdzīvo nepieciešamību atkāpties no tām. Tādi nu mēs esam.
Šajos laikos bieži dzirdam: tālāk vairs nav kur iet... Mākslinieks gan teic, ka viņam esot pietiekami gara dzīves pieredze, lai tā runāt neatļautos.
Jāzeps Pīgoznis atceras, kā pusaudža gados viņa vecāku paaudzi ļoti varmācīgi, bieži vien represīvi sadzina kolhozos. Citi paši ieskrēja, baidīdamies no Sibīrijas. Mākslinieks pieļauj, ka psiholoģiski Latgalē tas bija vēl smagāk nekā, teiksim, Kurzemē, kur jau paaudzēs bija realizējuši viensētnieka - zemes saimnieka - izjūtas. Jāzepa tēvs 20. gados ar visiem sapņiem un iecerēm izgāja viensētā, uzcēla mājas un iekopa zemi, bet 40. gados tam visam tika pārvilkts krusts.
Pirmajos kolhoza gados darbā bija jāiet kā klaušās. Viss saražotais jānodod valstij, un gada beigās izrādījās, ka cilvēki palikuši parādā. Kā tas iespējams? Tajos laikos viss bija iespējams. Bija arī gadi, kad par tā saucamo darbadienu saņēma vienu kapeiku, tātad gadā varēja nopelnīt apmēram trīs rubļus.
Kad kolhozs vēl bija viena vienīga liela nelaime, cilvēki lika lietā izdomu un darbu un iemācījās iztikt no piemājas dārziņa, kuru pusslepeni, pusnelegāli centās apstrādāt. Protams, tā bija izdzīvošana, nevis dzīvošana, turklāt pilnīgos beztiesiskuma apstākļos.
Un pirms kolhozu laikiem taču bija vēl karš - garš un briesmīgs. Frontes līnijas un ideoloģijas vēlās uz priekšu un atpakaļ, atkal uz priekšu un atpakaļ. Cilvēka dzīvība trīcēja kā apses lapa vējā...
Bet mākslinieks, tāpat kā mēs, daudzi citi šīs paaudzes cilvēki, kā klints stāvēja par Latviju. Diemžēl mūsdienās to esam aizmirsuši. Bet būtu jāatceras. Un par to jārunā ar jaunatni.
Nora Ozoliņa
Kad paēst ir greznība
Man drīz būs 64 gadi, pensijā esmu nepilnus divus gadus. Laikrakstos lasu, ka Latvijā vidējā pensija ir apmēram 160 latu. Bet tad pastāstīšu par sevi: esmu izaudzinājusi divus bērnus. Mans darba stāžs līdz aiziešanai pensijā bija 28 gadi un divi mēneši, un man aprēķināja pensiju - 73 lati.
Pēc pensionēšanās vēl pusotru gadu nostrādāju, un tagad mana pensija ir 76 lati. Kopējais darba stāžs - 29 gadi.
Mani interesē, vai kādreiz varēšu saņemt cilvēkam kaut cik cienīgu pensiju? Sociālajā nodaļā atbildēja, ka, iespējams, ar tik lielu pensiju man būs arī jānomirst, jo mans darba stāžs nav 30 gadu, bet tikai 29.
Es neizprotu šo absurdo likumu, kurš mani nostāda vienā līmenī ar cilvēku, kurš nav strādājis gandrīz nemaz. Un kā tas iespējams, ka daudzas manas vienaudzes, kuras strādājušas vēl mazāk nekā es, tomēr saņem divreiz lielāku pensiju? Kā tas iespējams, ka vienam pensija 700 latu, bet citam tikai 70?
Vai tiešām absurdajai pensiju aprēķināšanas sistēmai vienreiz nepienāks gals?
Lasu par ES pasludinātā Senioru gada aktivitātēm mūsu valstī - par kādām aktivitātēm es varu runāt, ja no savas pensijas nevaru atļauties pat tādu izvirtību - kā paēst?!
Skaidrīte Jelgavā