Pagājušajam gadam vajadzētu ieiet vēsturē ar varbūtējiem kultūras revolūcijas pumpuru aizmetņiem. Valmieras Drāmas teātrī mazajā zālē uzvestais Raiņa Zelta zirgs, atklāj no jauna aktualitātes, kas transformējas sabiedrības procesos mūsdienās. Režisors V.Meikšāns ierosināja mums, skatītājiem, jautājumu: Vai Saulcerīte ir jāmodina, vai tai vēl 800 gadus jāguļ. Protams, ka Saulcerīte katram mums asociēsies savādāk, bet es Saulcerītē redzu Latvijas tēlu. Taču jau viena atmoda bija. Vai Latvija ir iemigusi no jauna?
Šobrīd, manuprāt, rodas jauns jautājums, vai uzmodināja tas, kam bija princesītes dotais gredzens, vai princis ar savas valsts lielo rubīna gredzenu.
Pieņemu, ka Zigmāra Liepiņa radītais Vadonis Nacionālajā teātrī un viņa komentāri par izrādes aktualitāti apliecina kultūras revolūcijas iespējamo nobriešanu aizmigušajā Latvijā.
Abos gadījumos radītas izrādes, kurās saskatu kultūras (vārda labā izpratnē) revolūcijas pumpurus, kuri, pat vēl neplaukuši, liek aizdomāties, vai mūsu sabiedrībā nav kaut kas jāmaina, jāmaina pašos sevī, lai notiekošie procesi tiktu pagriezti virzienā uz valsti, kādu mēs to gribētu redzēt.
Šobrīd nepelnīti esam aizmirsuši vēl vienu pasaku - Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas.
Liekas, ka ļoti daudzi latvieši domāja, ka pēc Atmodas visiem Latvijā griezīsies riekstu un mandeļu ganģi, kā tas «bija» vecos, labos Ulmaņlaikos. Daudziem bija cerības un sapņi, ka pēc atmodas perioda ekonomika un rūpniecība dūks kā kaķīša dzirnaviņas. Tagad konstatējam, ka nav vairs rūpniecības, kas saražotu to IKP no kā mēs gūtu nodokļus, kas uzturētu budžetu pietiekamā apjomā.
Vai nebūtu laiks sarēķināt cik lielai jābūt atjaunotai rūpniecībai, lai no tās ienākumiem saņemtie nodokļi būtu pietiekami?
Izrādes Zelta zirgs un Vadonis demonstrē, ka inteliģencē briest jautājums: vai nav pienācis laiks pārtraukt runāt ar «inovatīviem vārdiem», turpinot mūsu ekonomikas slīdējumu lejup? Ir pienācis laiks atjaunot darba tikumu, radīt darba vietas, kas spētu saražot IKP, nest tik ļoti vajadzīgos nodokļus.
Kaķītis visu zaudēja sava kredīta dēļ, jo bija ieķīlājis dzirnavas ar visiem riekstu un mandeļu ganģiem. Nevar taču pieļaut, ka Latvija kā kaķītis klīdīs no viena pie otra (iespējamā aizdevēja) un lūgs palīdzību. Negribas taču iegrimt murrāšanā ar SVF un citiem tikai par kredītiem. Laiks mosties plāniem, kā varēsim atdot parādus. Vai nav jāpublisko aprēķini par parādu atdošanas plāniem?
Vai nevajag atcerēties, ka Zelta zirgā spēks tiek saskatīts vienotībā? Savukārt Kaķīša dzirnaviņās jāatceras ķēniņa teiktais: «bet dzirnavas Tev tomēr jādabū atpakaļ. Melderis tu esi un cita labāka amata Tev nevaru izdomāt.» Mums jādabū atpakaļ ražošanas potenciāls.
Vai jāmodina Saulcerīte - Latvija un vai nav kaķītim (tautai) jāatdod dzirnavas, lai pilī (valstī sāktos jauna dzīve), lai kūpētu fabriku skursteņi, lai kuģi brauktu jūriņās un cukurbietes augtu rindās griezdamās?
Varbūt vienotībā valstij vajadzētu atgriezties, lai veidotu valsts pārvaldībā, tās īpašumā esošus, ražojošus uzņēmumus, kas spētu radīt virsvērtību, un no nodokļiem varētu atgriezt aizņēmumus? Valsts ar palīdzību Parex bankai demonstrēja, ka var piedalīties uzņēmējdarbībā. Manuprāt, tikai valsts var šobrīd apvienot tādus finanšu resursus, lai radītu tādus uzņēmumus, kas spētu radīt nepieciešamās darba vietas, kas maksātu nodokļus no kuriem Latvija varētu atgriezt parādu.
Uldis Cakars, zvērināts advokāts