Sestdien, 27. februārī, ap plkst. 14 pašvaldības autostāvvietā Stabu ielā, starp Brīvības un Tērbatas ielu, tika caurdurta riepa automašīnai, kurai salonā pie vējstikla redzamā vietā bija piestiprināts Latvijas karodziņš. Aiziedams par noziedznieku tapušais Latvijas nīdējs kā piemiņas zīmi pabāza zem loga tīrītāja krāsainu lapeli ar subjektu, kurš ar vidējo pirkstu rāda rupju žestu.
Nospļauties par naideļa izpausmēm sīkdūrienos, nospļauties par izmaksām evakuatoram un riepas nomaiņai, slaidi var uzspļaut pašai lapelei, taču... izrādās, šis tipogrāfiski teicamās kvalitātes «duncis» ir pašu latviešu pagatavots, no valsts resursiem par desmitiem tūkstošiem apmaksāts (filmas tāme) reklāmas papīrelis filmai Pēdējais Lāčplēsis ar šņukuroto pirksta pacēlāju galvenajā lomā.
Tas naids, manuprāt, ir divējas dabas. Nelatvieša naida saknes ir visiem zināmas, skumjāk ir ar otrām - ar pašu latviešu naidu, kurš nu ir vērsies pret savējiem ar izmanīga, viltīga pretinieka roku.
Latviešu naids pašiem pret sevi rodas no visnotaļ pamatotiem iemesliem, bet izpaužas sevi pazemojošā, pašnāvnieciskā formā. Domāju, ka šodienas situācijā, kad latviešu skaits strauji sarūk, mums ikvienam ir jābūt kā ārstam pie smagi slima slimnieka gultas - aukstasinīgi, savaldīgi jādomā un jārīkojas, cits citam maksimāli palīdzot, ne otrādi.
Domāju, ka vismaz šajā tautai tik ārkārtīgi smagajā brīdī vajadzētu atturēties no pašnoniecinājuma. Bija periods, kad cilvēki kā nozombēti no ekrāniem un lappusēm vai katra teikumā galā pielika: mēs, latvieši... tādi un šitādi -pat grāmata tika laista tautā par vidējo latvieti!
Ja tik ļoti mēle niez, pagaidīsim, kad pāries krīzes laiks, tad atkal klupsim cits citam virsū. Šīs sadrumstalotības dēļ jau pārāk daudz esam zaudējuši, ir pienācis pēdējais laiks, lai mēs kļūtu pozitīvi cits pret citu.
Izsmiešanu un kariķēšanu atliksim vismaz līdz liktenīgajai oktobra dienai, lai tā nevēršas pret mums pašiem!
Patriks Gross