Es augu 50. gados - kolhozu laiks, biešu, kartupeļu vagas, fermas, siens utt. Ģimenē bijām četri bērni, un ne tikai mēs, visās ģimenēs bērni strādāja kopā ar vecākiem, neejot vēl skolā. Skolai nauda bija jāpelna pašiem -vasarās gani un dārzniecības. Tad taču nebija tādas sociālās aprūpes, palīdzības, ziedojumu kastītes. Skolā mums bija jāiet piedalīties talkās - ne jau vākt atkritumus maisos, bet bija jāstāda, jānovāc kartupeļi, bietes. Laukos skolās bija pašiem jāzāģē malka, jānes ūdens un jāveic visi darbi, un neviens neskatījās, kāda ir tava veselība, vai tu to spēj.
Darbu medicīnā sāku 1972. gadā. Tolaik arī atalgojums medmāsām bija zems, tā, viena būdama, audzināju divus adoptētus bērnus un neprasīju no valsts nekādus pabalstus, nelūdzu ziedojumus. Izdzīvojām bez kapitāla, bet godīgi maksāju valstij nodokļus. Pašlaik vairāk nekā 10 gadu strādāju fiziski smagu roku darbu ar zemu atalgojumu, kurš nav pat minimālās algas apmērā. Veselības nav, ir neatgriezeniskas izmaiņas organismā. Tagad man jau ir 30 gadu kopējais darba stāžs. Ja jau tie gadi līdz 1995. gadam netiks skaitīti stāžā, kāpēc mēs maksājām nodokļus, ko es saņemšu no šiem pēdējiem gadiem? Tā būs pensija, ko varēšu saredzēt tikai ar palielināmo stiklu! Tā ir nejēdzība. Vēl varētu saprast, ja runa būtu par vēlākā gada gājuma cilvēkiem, kuriem padomju gadu pēdējais cēliens jau bijis vieglāks. Mums, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, tomēr ir zemāks atalgojums nekā jaunajiem.
Nu tie, kas vēlas, lai jau strādā, neliegsim, bet pirmspensionēšanās vecumu mūsu gada gājumam nedrīkstētu atņemt. Vismaz manas rokas neizturēs līdz 65 gadiem. Un kur gan būs strādāt tiem jaunajiem, ja visi vecie turpinās aizņemt darbvietas?
Gita
Bezcerības sajūta
Aizvien biežāk gan Valdis Dombrovskis, gan Solvita Āboltiņa norāda, ka atsākas ekonomikas izaugsme. Viedokļi šajā jautājumā var atšķirties, taču izaugsmes vislabākais izvērtētājs ir vienkāršais iedzīvotājs.
Dzīvoju laukos, un manā pagastā joprojām viss ir pa vecam. Darbu pazaudēju iepriekšējā gada sākumā, un tā arī kārtīgu darbu nav izdevies atrast. Jā, biju nodarbināts simtlatnieku programmā, bet šis darbs ir jau beidzies. Vispār tā simtlatnieku programma ir krīzes menedžments - nekas vairāk. Šī programma nerada jaunas darbvietas.
Audzinu trīs bērnus. Kā kārtīgā latviešu ģimenē pieklājas. Radio dzirdēju, ka plānots samazināt pabalstus. Nesaprotu - kāpēc jāsamazina pabalsti? Tie taču šajā grūtajā brīdī atbalsta tieši vismazāk nodrošinātos Latvijas iedzīvotājus. Ja vēl tiks samazināti pabalsti, tad vairs neredzu iespēju, kā varēšu turpināt audzināt savus bērnus.
Tie rādītāji par nodarbinātības palielināšanos mani vienkārši tracina. Vairākums cilvēku darbspējīgā vecumā jau ir aizbraukuši uz citām Eiropas zemēm strādāt. Lauki ir palikuši tukši - retumis tikai lauku viensētās palikuši kādi sirmgalvji.
Tās runas par ekonomikas atgūšanos un vispārēju valsts augšupeju izklausās pilnīgi tukšas. Pat populistiskas. Tā arī novados nav redzami reāli uzlabojumi nevienā no nozarēm. Joprojām dominējošā reģionos ir bezcerības sajūta.
Māris Jansons