Norādījis uz ļoti dažādiem ekonomikas «ātrumiem» starp pasaules reģioniem, ietekmīgais vīrs sadrūmis atzīst, ka līdzsvara trūkums vērojams arī valstu iekšpusē. Proti, «palielinās sociālā nevienlīdzība, kas veicina sociālo spriedzi». Būdams prātīgs cilvēks, SVF vadītājs atgādina, ka «bez darbvietām un ienākumu drošības nebūs iekšējā pieprasījuma atjaunošanās, attiecīgi nebūs arī ilgtspējīgas atjaunotnes». Tādēļ valstīm jādara viss, lai būtu palīdzības modeļi bezdarbniekiem, sociālā palīdzība un ieguldījumi izglītībā.
Zelta vārdi! Un tagad izpildām domāšanas vingrinājumu: vai SVF ieteiktā ekonomikas «saspiešana» Latvijā tik strauji un tik vērienīgi atbilst pilsoņa Štrausa-Kāna deklarētajiem principiem? Liekas, ka neatbilst. Neviens jau neapšauba, ka izdevumi un ieņēmumi jālīdzsvaro, ka Latvijas ekonomika un budžets ir jāsakārto, turklāt tas pietiekami aktīvi notiek. Tomēr SVF, šķiet, grib, kā teica padomju laikā, piecgades plānu izpildīt trijos gados.
Skaidrs, ka SVF mācēs perfekti ekonomiski pamatot, kāpēc šāda drastiska tievēšana nepieciešama. Savukārt viņu priekšnieks jau minētajā runā tikpat perfekti pamato no ekonomikas viedokļa (par ētiskiem apsvērumiem nerunājot), ka nodzīt pirktspēju līdz kliņķim arī nav prāta darbs.
Nekritizēsim pārāk bargi aizdevējus, jo šodienas ekonomikas problēmas patiešām ir koks ar diviem galiem. Aicinājums būtu: ja SVF šo pretrunīgumu apzinās, tad vismaz neizvirzīt rekomendācijas tik kategoriskā, nepārsūdzamā formā.
Māris Zanders