Mana pensija ir tik liela, cik cilvēkam, kurš vispār nav strādājis nemaz. Lielāku netaisnību jau nevar atrast. Mums ir cilvēki ar nesamērīgi lielām un pretēji - ar nesamērīgi mazām pensijām. Iztikas minimums ir 170 latu, bet man ir tikai 73 lati. Kāda runa var būt par vecumdienām, ja man dienā izdzīvošanai ir tikai 2 lati?
Nezinu, ko domā nākotnes pensionāri, bet es domāju tā: kamēr vēl var kājas pavilkt - strādāšu, kad vairs nevarēšu - jāmirst nost. Bērniem ir sava dzīve, un par nastu viņiem es negribu būt.
Skaidrīte no Jelgavas