Nupat Eiropas Savienības Padome pauda savu vērtējumu, liekot vienādības zīmi starp totalitārajiem režīmiem, arī nacionālsociālismu un komunismu. Eiropas Padome uzsvēra, ka patiesas, uz faktiem balstītas vēstures izpratnes veidošana ir visu dalībvalstu uzdevums, ka bez patiesības un piemiņas nav iespējams izlīgums nākotnes attīstības vārdā. Izpētes procesā jāveicina diskusijas un jāatbalsta dalībvalstu iniciatīvas, sniedzot tām visu nepieciešamo atbalstu ar ES finanšu un citām programmām.
Lai pievērstu vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību okupācijas nodarījumiem, 17.-18. jūnijā Rīgā Latvijas Zinātņu akadēmijā norisinājās starptautiska konference Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā, ko organizēja Latvijas Okupācijas izpētes biedrība, Eiropas Parlamenta ETP grupa sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā. Ārvalstu (Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Vācijas, Gruzijas, Polijas) un Latvijas eksperti iepazīstināja konferences dalībniekus ar faktu izvērtējumiem un aprēķiniem par okupācijas sekām, kas ieviesa milzīgas pārmaiņas valstu tautsaimniecībā, sociālajā iekārtā, negatīvas korekcijas demogrāfiskajā ainā un vidē. Nacisma noziegumi ir tikuši skrupulozi pētīti vairāk nekā pusgadsimta garumā, turpretim totalitārā komunisma nodarītais - tikai nedaudz vairāk par desmitgadi.
Pirms okupācijas Baltijas valstīs darbojās tirgus ekonomika, to produkcija un pakalpojumi bija starptautiski konkurētspējīgi, vairākās pozīcijās tās atradās vadošo valstu desmitniekā. Padomju vara, vardarbīgi pakļaujot sev citas valstis, ieguva gatavu infrastruktūru, resursus un jaunas, sakārtotas teritorijas. Izglītotie, turīgie cilvēki kā bīstami jaunajai varai tika dažādos veidos likvidēti, piedāvājot viņu vietas tiem, kuriem Padomju Savienībā nebija no kā pārtikt un kurp doties. Industrializācijas un kolektivizācijas politika nodarīja milzīgu kaitējumu, izjaucot sekmīgi strādājošo ekonomikas modeli.
Kā arguments tam, ka Latvijai Padomju Savienība esot devusi daudz pozitīva, tiek minētas uzbūvētās rūpnīcas un infrastruktūra. Konferencē zinātnieki pierādīja, ka Baltijas valstis deva nesalīdzināmi vairāk nekā saņēma, ka uzceltās rūpnīcas sevi ir vairākkārt atmaksājušas. Vissavienības industrializācijai bija konkrēts uzdevums: katru republiku izveidot kā monopolu ar rūpnīcām, kuras ir atkarīgas no izejvielu piegādēm no citām Padomju Savienības daļām, lai katra republika nevarētu izmantot ne mazākās pašnoteikšanās iespējas. Lielākoties tika radīta pasaulē nekonkurētspējīga produkcija. Šai politikai bija arī naudas izteiksmē grūti nosakāms, bet izteikti negatīvs sociāls efekts - plaukstošā blatu sistēma, kuru tagad saucam par korupciju, visatļautības sajūta, nesodāmība par valsts īpašuma nelikumīgu izmantošanu. Sociālā infrastruktūra - dzīvokļi un skolas tika celti iebraucējiem. Ir iespējams novērtēt - cik līdzekļu ir ieguldīts, lai pārvērstu nerentablas rūpnīcas par sekmīgiem uzņēmumiem, taču - kā novērtēt pūles, lai mainītu cilvēku attieksmi pret kvalitāti, ražīgumu, saimniekošanu tirgus ekonomikas apstākļos un atbildīgu attieksmi pret īpašumu? Morālās traumas, ko atstājusi okupācija, joprojām ietekmē mūsu valstu attīstību.
Sekas apkārtējai videi - tie ir nesprāgušie lādiņi Baltijas jūrā, atkritumi un kaitīgās vielas, kas atstātas vai noglabātas Latvijas zemē, indējot gruntsūdeņus un dziļākos zemes slāņus.
Okupācijas visdārgākā cena tomēr ir cilvēki - nošautie, arestētie, izsūtītie, valstij uz mūžu zudušie. Kā novērtēt naudā viena nedzimuša bērna vērtību? Kāda ir nenoslēgtas laulības, izirušas ģimenes cena? Kā notaksēt piespiedu emigrāciju, cik maksā neiegūta izglītība vai nespēja turpināt darbu izvēlētajā profesijā? Konferences eksperti ir skrupulozi pētījuši pieejamo statistiku, lai novērtētu okupācijas nodarītos zaudējumus cilvēkgados, nosacītās naudas vienībās. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, deportācijās, arestos un nonāvēšanas rezultātā Latvija zaudējusi 1 miljonu 431 tūkstoti cilvēkgadu. Ir secināts - Latvijas līmenis pirmskara gados bija aptuveni vienāds ar Somiju, turpretim pēc okupācijas mūsu IK uz iedzīvotāju nesasniedza pat pusi no neatkarīgās ziemeļvalsts rādītāja.
Konferences uzdevums nebija Krievijai kā PSRS juridiskajai mantiniecei tūlīt pieprasīt okupācijas nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet apkopot rezultātus un informēt starptautisko sabiedrību, arī Krieviju, par patiesajiem zaudējumiem, ko nodarījusi padomju okupācija. Lai tad, kad Krievija būs gatava runāt, mēs varētu paust savu nostāju, balstoties uz zinātniski aprobētiem pētījumiem. Kā konferencē uzsvēra Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs, Krievija pašreiz nav gatava tam, lai atzītu okupācijas faktu, lai maksātu kompensācijas vai pat sāktu diskusijas par to, bet tas var būt nākotnes jautājums.
Eiropas Savienība nav vairījusies paust savu nostāju, nosodot totalitāros režīmus. Jau ievērojamu laiku būtisks atbalsts pētniekiem ir Eiropas Savienības stingrā nostāja, ka izlīgums nav iespējams bez patiesas faktu izpētes. Baltijas valstu okupācijas fakts Eiropā netiek apstrīdēts. Tas jāņem vērā arī mūsu valsts augstākā līmeņa politiķiem, kuri dažkārt ir nevajadzīgi bailīgi un piesardzīgi. Latvijai vajadzīgi spēcīgi līderi, kas prastu runāt par pagātnes notikumiem ar pašcieņu, - kā kaimiņvalsts prezidents Ilvess. Zinātnieki ir sagatavojuši un turpina precizēt tam neapstrīdamu pamatojumu.