Saeimas dienaskārtībā nonāk likumprojekti ar objektīvi ļoti dažādu, nereti specifisku saturu. No šī viedokļa ir arī saprotams, ka izskatāmā jautājuma būtību patiešām labi pārzina neliels parlamentāriešu pulciņš - ziņotājs par likumprojektu, attiecīgā profila komisijas vadītājs, tie, kurus jautājums interesē. Citiem vārdiem sakot, būtu lieki paģērēt no deputātiem, lai viņi būtu iedziļinājušies visos plenārsēdes dienaskārtības punktos.
Tomēr pārdomas raisa situācijas, kad sēdē par kādu jautājumu tautas priekšstāvis nedz izsakās, nedz seko līdzi iztirzājumam, toties ir gatavs paust savu viedo nostāju žurnālistiem, sociālajos tīklos vai jebkurā citā auditorijā ārpus Jēkaba ielas nama. No šī viedokļa zīmīga bija vakardienas plenārsēde.
Nepārstāstot konkrēto priekšlikumu saturu, vien minēšu, ka runa bija par bērnu tiesībām. Un ko mēs redzam, piemēram, izlasot sēdes stenogrammu? Par priekšlikumiem debatē faktiski daži klātesošie (Gaidis Bērziņš, Inese Lībiņa-Egnere, Inga Bite). Cik nu kā nespeciālists varu spriest, gana profesionāli, savstarpēji korekti. Nu, tāda dažu cilvēku saruna, par kuru pārējiem dižas intereses nav. Labi, lai tā būtu - pieņemsim, ka šie pārējie deleģē domu apmaiņu lietas pārzinātājiem un nejaucas pa vidu. Tomēr nez kāpēc liekas, ka, ja šiem «pārējiem» dotu iespēju kādā TV vai radio raidījumā izteikties par bērnu tiesībām, bērnu stāvokli Latvijā vai radniecīgām tēmām, lielie klusētāji būtu gatavi runāt pilnām mutēm, paust savu stingro nostāju, rūpes, bažas un apliecinājumu, ka «šis ir ļoti nopietns jautājums». Jo bērni, ziniet, ir tāds pateicīgs temats, svēta lieta pavārīties par to.
Cita tēma - amatpersonu (deputātu, specdienestu darbinieku, tiesnešu utt.) imunitāte. Pieņemsim, ka Andreja Elksniņa ierosinājumi bija kļūdaini. Tomēr tā viņa vairākkārtējo uzrunu daļa, kas raksturojama kā pašreizējās situācijas apraksts kā tāds, manuprāt, bija pietiekami saturīga, lai rastos vēlēšanās vismaz kāpt tribīnē un Elksniņa kļūdas aprādīt. Kas to deva? Būtībā tie paši daži aktīvisti labā nozīmē, savukārt vairākums garlaikojas un (spriežot pēc stenogrammas) apjautājas Elksniņam, vai viņam nav apnicis kāpt tribīnē. Labi, Elksniņš ir... Elksniņš (lai gan neko tik aplamu viņa teiktajā par juceklīgo situāciju ar amatpersonu imunitātes dažādajiem līmeņiem nesaklausīju). Tomēr nez kādēļ liekas, ka vispār par amatpersonu atbildību, kā to palielināt, par varas un sabiedrības atrautību, par «viens likums, viena taisnība visiem» politiķi var vārīties stundām un ar garšu. Bet tad, ja tas ir kāda plašā nozīmē šova žanrā, nevis tik garlaicīgā (?) formātā kā likumu pantu ķidāšana.
Atkārtošu - nav problēma, ja deputāts nejaucas jautājumos, kuros jūt savu nesagatavotību vai intereses trūkumu. Tikai, lūdzu, tad saglabājiet šo respektējamo klusēšanu arī tad, kad, tēlaini izsakoties, jums pievērstas kameras. Labi saprotams, ka ir tādas «seksīgas» tēmas, par kurām ļoti gribas ko komentēt, paredzot, ka vēlētājs pamanīs. Arī nav problēma. Bet komentēšana un likumdošanas darbs nav viens un tas pats.