Korupcija (t. s. pateicības) medicīnā Latvijā lielākoties tiek vērtēta no ētikas viedokļa, kas arī saprotami, jo runa ir par cilvēka veselību un dzīvību. Tomēr šai problēmai ir arī ekonomiskais aspekts, turklāt ne tikai daudz piesauktais zemais mediķu atalgojums kā iegansts naudas prasīšanai, bet arī pakalpojumu tirgus nesakārtotība.
Sāksim ar to, ka naudu ārstam var maksāt tikai cilvēks, kuram vispār ir ko dot (vai vismaz ir iespēja aizņemties). Tātad kukuļu (nu labi, pateicību) došana lielā mērā ir nosacītā vidusslāņa problēma (trūcīgajiem, visticamāk, vienkārši piedāvā samierināties...). Ja Latvijā veselības aprūpē funkcionētu sistēma «nauda seko klientam», tad situācijai vajadzētu būt šādai: ja slimnīcā x pacientam tiek dots mājiens, ka par iespēju saņemt pakalpojumu nevis pēc diviem gadiem, bet pēc diviem mēnešiem viņam būtu kaut kas jāiemaksā «kreisi», pacients nospļaujas un, pat ja slimnīca x ir izslavēta un tādēļ iekārota, dodas saņemt pakalpojumu citur. Tajā skaitā uz privāto medicīnas iestādi. Privātā sektora teiktais liecina, ka tas varētu atļauties virkni pakalpojumu sniegt pat par valsts noteikto, nelielo apmaksāto summu, jo privātais vairumā gadījumu spēj labāk organizēt resursus un nodrošināt zemāku darbības pašizmaksu (tam gan ir objektīvi iemesli - privātajiem nav jāuztur infrastruktūra dārgiem pakalpojumiem).
Tātad valstij ne tik daudz jādomā par kriminālatbildības ieviešanu tiem, kas piedāvā ārstiem naudu, cik aktīvāk jāatbrīvo medicīnas pakalpojumu tirgus.