Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Sāksim sarunu par 80. gadiem. Tu biji īsts padomju cilvēks?
Nu ne tikai īsts padomju cilvēks, bet biju īsts partijas cilvēks. Tieši 1984. gada beigās, kad PSRS pie varas bija Čerņenko, viņam bija ienākusi prātā doma, ka vajag partijas darbiniekus virzīt «pa horizontāli». Tā mani no Preiļiem «pa horizontāli» aizvirzīja uz tādu pašu amatu Liepājas rajonā. Tur pieci gadi un pēc tam uz Rīgu.
Kad tev ienāca prātā doma, ka kaut kas šajā valstī nav tā, kā vajag? Tu biji pietiekami augstā amatā, redzēji situāciju kopumā.
Jā, es to redzēju, bet biju naivs politikā un esmu vēl joprojām. Partijā iestājos 1963. gadā, kad man bija 20 gadi un tad, kad bija noticis 22. kongress. Viss bija labi un smuki sarakstīts - Komunisma cēlāju morāles kodekss bija faktiski tie paši 10 Bībeles baušļi, tikai tādā komunistiskā valodā. Es ticēju, ka nu var kaut ko labu izdarīt. Visu laiku esmu bijis vairāk vai mazāk aktīvs. Es pats jau nekad amatus nemeklēju - no viena uz otro, uz trešo un ceturto… Mani pēc skolas aizsūtīja uz Ventspils rajonu, tur sākumā komjaunatnē, pēc tam izpildkomitejā. Un tā es virzījos un domāju: «Es gribu dzīvot labi, bet es gribu, lai arī citi dzīvo labi.»|
Kamēr esi tikai vienā valstī, kāda bija Padomju Savienība, kamēr nesaņem absolūti nekādu citu informāciju, tikmēr ir diezgan grūti izdarīt radikālas izmaiņas savā domāšanā un uzskatos. Tad nāca tie braucieni, iepazīšanās ar ārzemēm. Kad par grupu vadītāju biju vienā vai otrā sociālistiskajā valstī, man cilvēki prasīja: «Paklau, nu kāpēc tā: tur viņiem veikali pilni, tur ir ko ēst, ir ko ģērbt mugurā, tur ir brīvi un viss. Kāpēc pie mums tas nav?» Man bieži vien nebija ko atbildēt. Tad sāka rakties tas šaubu tārpiņš. Un tad, kad atnāca pie varas Gorbačovs, tas bija pēdējais, kuram es vēl faktiski ticēju, jo likās: nu tagad vienreiz mēs te ievedīsim kārtību! Godīgi jāsaka - ja es toreiz būtu zinājis to, ko es zinu tagad - tās pašas grāmatas, man pilni plaukti ar visu ko gan krievu, gan latviešu valodā - es nemūžam nebūtu kalpojis tur. Bet… ko nu darīs - kā bija, tā bija. Un tā man tā uzskatu transformācija notika.
Tas bija vēl Liepājā?
Jā, galvenokārt.
Nu un tur ar večiem taču pasēdējāt, parunājāt. Bija kaut kāda domu apmaiņa ar vietējiem?
Man vienmēr ir laimējies, kurā rajonā es strādāju - gan Ventspils, gan Preiļu, gan Liepājas rajonā, ka apkārt man bija tādi cilvēki, kuri daudzos jautājumos bija par mani gudrāki. Būdams, vienalga, cik lielā amatā, nekad nemēģināju apspiest cita viedokli, ietekmēt ar savu tā laika varu vai kā citādi. Es saku: «Vīri! Nu vajag izrunāt visu līdz galam - kas ir un kā nav!» Un tajā pašā lauksaimniecībā Liepājā man iznāca gods un laime strādāt kopā ar tādu Juri Janeku un daudziem citiem tā laika Latvijā ārkārtīgi labi pazīstamiem lauksaimniekiem. Tad, kad viņi tā īsti atklāti - kādreiz arī pie glāzītes - izstāstīja, tad tā mana uzskatu transformācija notika visstraujāk. Redzēju, ka ne Gorbačovs, ne viens cits nespēj mainīt tā laika iekārtu, kamēr nav mainīta īpašuma forma, tā zinātniski izsakoties, jo tas, kas ir kopīgs, tas - nav nekas. Tā man radās pārliecība, ka vajag citu iekārtu, vajag citu valstisko veidojumu, lai cilvēks būtu ieinteresēts sava darba rezultātos.
Līdz kuram gadam biji Liepājā?
1988. gada decembrī man piezvanīja Bresis Vilnis un teica: «Paklau, tev vajadzētu nākt uz Ministru padomi.» Man bija sarežģījumi ar ģimenes lietām, es labprāt piekritu. Atbraucu pie viņa, aizgāju pie Jāņa Vagra. Teicu: «Bet ziniet, es esmu šķīries.» Tagad tam nav nekādas nozīmes, bet partijas laikos bija tā - ja tu nevari ar vienu cilvēku tikt galā, tad tev nevarēja uzticēt strādāt ar daudziem. Kur nu vēl, ja tu nevari ar sievu tikt galā! Un tad, kad man pateica: «Jā, tu mums deri!» - es piekritu un atnācu uz Rīgu, uz Ministru padomi.
1988. gada decembris. Bet pirms tam jau bija radošo savienību plēnums, Tautas frontes dibināšana, lielais mītiņš Mežaparkā. Ar ko tev tas saistījās? Tu biji klāt? Kas tajā laikā notika Liepājā?
Es visu to personīgi vēroju no Liepājas. Klāt nebiju, jo beigu beigās tomēr bija tā, ka es tomēr biju no pretējās frontes - no partijas nomenklatūras cilvēkiem. Kaut gan, godīgi sakot, man liekas, es nevienam to neesmu teicis, bet vienā brīdī, satiekot Centrālkomitejā Pugo, viņš teica: «Zini, mēs laikam tevi rekomendēsim par Tautas frontes priekšsēdētāju.» Jā, jā, tāda saruna mums bija!
Kad tas bija?
1988. gada kādā augustā, septembrī - īsi pirms pirmā Tautas frontes kongresa un saieta Mežaparkā. Bet tad es diezgan strikti atteicu, jo zināju, ka tas nekādi neies cauri. Nu tāda mums saruna bija.
Ar Pugo?
Jā, tieši ar Pugo.
Tu biji atbraucis vienkārši uz Rīgu un…
Un Centrālkomitejas gaiteņos satikāmies.
Viņš tevi speciāli nesauca?
Nē, nē, speciāli ne! Bet iesauca kabinetā un teica: «Nu tu zini, kas te notiek.» - «Jā, zinu, protams!» - «Un kā tur rajonā?» Es saku: «Rajonā viss ir labi.»
Tā ir taisnība, ka kompartija organizēja Tautas fronti? Pieņemsim, Liepājā tu organizēji Tautas fronti?
Noteikti ne.
Kāpēc?
Es gan arī neko nedarīju, lai traucētu šo Tautas frontes izveidošanu rajona mērogā. Tur bija divas partijas un administratīvās struktūras - Liepājas pilsēta un rajons. Pilsētā tā lieta gāja ļoti grūti. Tur mans kolēģis pirmais sekretārs bija tāds Jakutins Anatolijs. Nu viņš stāvēja konsekventi PSKP pozīcijās. Rajonā bija pavisam cita gaisotne. Lauku cilvēkiem bija līdz ūkai visa šitā lieta, un es to labi sapratu. Un man liekas, ka man Dievs ir devis pietiekami daudz saprāta, lai to saprastu, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Un tāpēc es aktīvi nepiedalījos, bet arī šķēršļus neliku. Viss notika - aizbrauca delegāti uz Mežaparka manifestāciju no rajona. Es visus tos zināju - kuri tur ir īsti patrioti, kuri ir pseidopatrioti - arī to es zināju.
Tu atnāci uz Rīgu un sāki strādāt par Breša vietnieku. Tuvojās 1989. gada PSRS tautas deputātu vēlēšanas, kuras ir pirmās tādas īstas vēlēšanas. Kā tu izvirzījies par kandidātu?
Tur man jāsaka, ka laikam tāpēc, ka man bija kaut kāda zināma popularitāte vai autoritāte, vai kaut kādu citu iemeslu dēļ, Tautas frontes vadība juta, ka es varētu būt viens no kandidātiem, kuri varētu iegūt pārsvaru vienā no Kurzemes lielajiem vēlēšanu apgabaliem, tas ir, Kuldīgas, kur pirms manis PSRS deputāts bija PSRS flotes admirālis Gorškovs, kuru man divreiz bija gods Liepājā sagaidīt, vest viņu pat uz medībām un tamlīdzīgi. Mani virzīja Tautas frontes vadība, konkrēti vairs neatceros, domāju, ka tur bija Sandra Kalniete.
Bet tu taču nebiji Tautas frontē?
Nē! Bet nu viņi meklēja tādus cilvēkus, kuriem, kā viņiem šķita, varētu uzticēties. Un tāpēc mani tur virzīja. Bet tai pašā laikā virzīja Tautas fronte arī Ilmāru Pilenieku no Kuldīgas rajona kolhoza Vārme, priekšsēdētāju, manu labu draugu līdz pat šai dienai. Un tad, kad mēs bijām viens ar otru konkurenti un sacentāmies uz šo te PSRS tautas deputāta amatu, nu tad mēs nekontaktējāmies. Bet nekāda naida nebija mūsu starpā.
Kāpēc Tautas fronte virzīja abus?
Nezinu. Nu un tad iznāca tā, ka viņš dabūja 140 balsu vairāk nekā es, bet balsu pietrūka abiem. Ne viņu, ne mani tajā lielajā Kuldīgas vēlēšanu apgabalā, kur bija arī Liepājas rajons un pilsēta, Ventspils rajons un pilsēta, Talsu un Saldus rajons, neievēlēja. Un tad Tautas fronte mani «pārkantēja» uz Daugavpils lielo vēlēšanu apgabalu, kur pirms manis par PSRS tautas deputātu bija Romualds Kavinskis - Preiļu kolhoza priekšsēdētājs, sociālistiskā darba varonis. Uz Kurzemi aizsūtīja Ivaru Ķezberu, kurš tur izgāja uz urrā.
Un kā tev gāja Daugavpilī?
Raibi gāja! Tur man bija pieci konkurenti. Pirmais bija Dainis Ģēģers. Otrais bija Jānis Streičs. Viņš gan vienā Daugavpils saietā teica, ka savu kandidatūru noņem un aicina visus balsot par komunistu Čepāni. Tur vēl kandidēja viens cietuma priekšnieks, militārists, ar kuru es tā arī ne reizi nesatikos, un tur bija viens Daugavpils depo mašīnists Averkijs Grigorjevs, man šķiet. Es godīgi varu tagad - pēc 20 gadiem - pateikt, ka man ārkārtīgi palīdzēja kļūt par deputātu katoļu baznīca. Aglonas dekāns bija Pēteris Onckulis. Tad, kad es vēl Preiļu poļitruks biju, tad mums sanāca kontaktēties un viņš man pasūdzējās par savu dzīvi, ka viņam ir grūti ar cilvēku audzināšanu. Es teicu, ka man arī nav viegli.
Mēs atradām kopīgu valodu. Es viņam tur dažas lietas ar dzīvošanu palīdzēju sakārtot un tad dažas juridiskas lietas, jo toreiz jau man vajadzēja tikai piezvanīt un viss notika. Nu, lūk, un viņš apņēmās tajā lielajā Latgales Daugavpils apgabalā parunāt ar saviem kolēģiem. Es biju Nīcgalē, es biju Daugavpilī ar dekānu Madelānu, pats par sevi Preiļu rajonā un Jēkabpilī un visur citur. Viens pazīstams cilvēks pirms vēlēšanām Daugavpilī satiek mani: «Ā, Alfēd, es zinu, ka par tevi jābalso!» - «Kā tu zini?» - «Mana omīte atnāca no baznīcas un teica, ka viņiem pateikts, ka par Čepāni jābalso.» Gods kam gods, es domāju, ka bez katoļu baznīcas atbalsta es nebūtu kļuvis par PSRS tautas deputātu.