Pārvērtē un klanās
Var jau, protams, vīpsnāt, kā tie jeņķi izmanās piešķirt jēgu un nozīmību vienam dziļi amerikāniskas šovindustrijas pasākumam (nominantus izziņojot ASV galvaspilsētas reģionā plkst. 9 - pašā rīta agrumā - gluži kā tādus nakts maiņas darba varoņus), kas pēc būtības «uz pārējo pasauli» un tās ikdienas dzīvi nemaz neattiecas. Tomēr neatradīsim tādu ar kinopasauli saistītu cilvēku, kas slepeni nesapņotu - ak, ja man laimētos tikt pie tā apzeltītā vīriņa…
Var provēt saskatīt nez kādu «viltīgu» sistēmu vai politkorektuma konjunktūras diktātu nominantu listē (un pamats tam ir, redzot, ka, manuprāt, ir pārvērtēta gan Mārtina Skorsēzes pirmā 3D rotaļlieta Hugo ar 11 nominācijām, Stīvena Spīlberga zoobatālais veltījums Holivudas zelta laikmeta retrostilam Kara zirgs ar sešām, pārlieka politkorekta klanīšanās tikusi antirasistiskās drāmas Kalpone aktrisēm ar trim svarīgajām nominācijām, un pat visnotaļ simpātiskais melnbalti «mēmais» Mišela Hazanaviča Mākslinieks ar 10 nomināciju kaudzi tomēr nav nekāds superšedevrs).
Var neizpratnē raustīt uzacis, kāpēc no finālistu pūļa izbiruši aktieri, kas bija spēcīgi pretendenti uz balvu (te nešaubīgi galvenie «zaudētāji» ir Tilda Svintone un Maikls Fasbenders par izcilām lomām drāmās Mums jāparunā par Kevinu un Kauns). Var ironiski jautāt, kāpēc gada labākās filmas kategorijā iekļautas deviņas filmas (reglaments pieļauj 10) un vai tad, piemēram, kā desmitā gada filma nederēja tik efektīgā, perfekti eirokino manierē stilizētā Deivida Finčera Meitene ar pūķa tetovējumu (piecas nominācijas), britu eksistenciāli jaudīgā spiegu drāma Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs (trīs nominācijas), Nikolasa Vindinga Refna patoloģiski enerģiskā sociālā drāma Draivs vai Džordža Klūnija «pārāk politkorektais» trilleris Marta īdas. Pierādiet, ar ko kaut vai šīs četras manis piesauktās ir «sliktākas» par jebkuru no gada labākās filmas finālistēm?
Strīpu nominē 17. reizi
Un kur galu galā pačibējusi Larsa fon Trīra Melanholija vai Pedro Almodovara Āda, kurā es dzīvoju? Par lielu pārsteigumu šīs bija galveno amerikāņu kritiķu plaši reklamētas filmas favorītes, par spīti skandāliem, kas pavadīja Trīra muļķīgo muldēšanu Kannās, vai visai dīvainajam faktam, ka Spānija Almodovara vietā jau kuro reizi Oskaram savas valsts labākās filmas kategorijā virza citu režisoru, nevis Pedro darbus. Bet par «akadēmiķu» izvēli gada labākās ārzemju (lasi: ar neangļu ekrāna valodu, jo britu filmas ASV kaut kā automātiski uzskata par «savām») filmas kategorijā daudz nerunāsim - te atlases principi nekad nav bijuši skaidri, un par to akadēmija ir bieži kritizēta, tā ka meklēt izvēles kritēriju loģiku šajā kategorijā ir velti, atliek priecāties par to, kas ir, - šoreiz par beļģu, izraēliešu, poļu, kanādiešu un irāņu kinematogrāfistiem, kuriem uz īsu brīdi tiks pievērsta lielāka uzmanība. Es turēšu īkšķi par irāņu ģimenes sabrukuma filmu Nadera un Simīnas šķiršanās, kas Amerikā pārtapusi vienkārši par Šķiršanos - nu, grūti viņiem tos importa uzvārdus izrunāt, par to varēja pārliecināties pat Oskara nominantu nosaukšanas tiešraidē, kur pats Kinoakadēmijas prezidents Hazanaviča, Farhadi un šķietami tik elementāro Vilimona uzvārdu buldurēja kā pa celmiem.
Tāpēc - stay calm, Naumanīti. Zini taču, tā Oskaru jezga ir viena liela spēle. Labāk priecājies, ka 2012. gada 24. janvārī, pateicoties ASV Kino mākslu un zinātņu akadēmijai (AMPAS), ir reģistrēts jauns rekords - apbrīnojamā aktrise un divkārtējā Oskara laureāte Merila Strīpa tika nominēta Oskaram 17. (!) reizi (viņas tuvākie «sāncenši» Katrīna Hepberna un Džeks Nikolsons tagad atpaliek par piecām nominācijām).
Strīpas darbs Mārgaretas Tečeres lomā filmā Dzelzs lēdija ir tas, kas «izvelk» visu šaušalīgi vārgo filmu. Tas ir vienas talantīgas aktrises varoņdarbs, par kuru Strīpas kundze Zelta globusa ceremonijā teica: «Filma, ko uzņēma par piecām mārciņām pāris nedēļās.» Tāda ir Oskara cena - un vajag mācīties šo Merilas attieksmes vieglumu pret visādiem suvenīriem, ne?