Redakcijā pie sienas atslieta jaunā grāmata - Andra Eglīša eļļas gleznas, kas pārtaps Zaķīšu pirtiņas ilustrācijās. Te daudz kas notiek citādi. Pirmkārt, citāda, nekā ierasts, ir Liels un mazs attieksme pret bērnu un to, ko viņam piedāvāt. «Lasītāji nevar iemācīties gribēt to, kas viņiem nekad nav piedāvāts», «Mēs mācāmies gribēt kaut ko jaunu un kustināt ap sevi bērnu literatūras un grāmatu mākslas, arī teātra, animācijas un mūzikas vidi» - tā skan divi no astoņiem izdevniecības pirms desmitiem gadiem sev izvirzītajiem principiem. Diena uz sarunu aicināja redakcijas kodolu - Alīsi Nīgali un dzejnieci Inesi Zanderi.
Vai desmit gadu laikā, jūsuprāt, ir augusi izpratne, kāpēc ir jāizdod kvalitatīvas grāmatas bērniem?
I. Z. Es domāju, ka - jā. To veicinājusi arī Baltvilka balva, kurai šogad palika desmit gadu un kura ir nodarbojusies ar skaidrošanu, kāpēc labas grāmatas ir svarīgas un kādas vispār ir labas grāmatas. Ir vēl viens iemesls. Trīsdesmitgadnieku paaudzes cilvēki ir nobrieduši jau pēc sabiedrības lūzuma, un šī paaudze ir spērusi labu, lielu soli izpratnē par to, kā dzīvot kopā ar bērniem. Attīstījusi daudzas gaišas, normālas un produktīvas idejas. Mēs kā izdevniecība esam attīstījušies laikā, kad šie cilvēki kļuva par vecākiem, un var teikt, ka faktiski esam šīs paaudzes vecāku izdevniecība. Es viņu pacietību un iedziļināšanos savos bērnos uztveru ar apbrīnu, tāpēc ka manai paaudzei tas tiešām nav bijis raksturīgi.
Vai tāpēc, ka šodienas trīsdesmitgadniekiem ir vieglāka dzīve tīri sadzīviski?
A. N. Audzināšanas priekšrakstu maiņa. Agrāk bija Bendžamina Spoka rokasgrāmata (Bērns un tā kopšana - U. A.), pēc kuras vadoties bērnu vispār nedrīkstēja ņemt rokās…
Vai, ieejot otrajā desmitgadē, Liela un maza darbībā mainījušies akcenti?
I. Z. Sākumā mums vislielākais estētiskais uzrāviens un izaicinājums saistījās ar to, ka atvērsim grāmatu ilustrēšanas jomu dažādu žanru māksliniekiem, ieaicinot iekšā gleznotājus, tekstilniekus, videomāksliniekus, animatorus utt., tagad, kad tas reāli ir noticis, sākam māksliniekus mudināt un pat spiest vairāk domāt par grāmatu tieši kā par grāmatu. Sevišķi tas ir parādījies saistībā ar Bikibuku - paldies Dievam, mums palīgā nākusi māksliniece Rūta Briede, kura izprot grāmatu dizainu. Ļoti daudz esam kontaktējušies un sprieduši ar Juri Petraškeviču, kurš šajos gados Latvijas Mākslas akadēmijā Grafikas nodaļā ir radījis iespēju studēt arī grāmatu dizainu.
Kādas ir jūsu pārdomas, aizbraucot uz Boloņas grāmatu tirgu - bērnu grāmatu izdevniecību meku?
A. N. Tā noteikti ir meka. Boloņā uz goda pjedestāla vairāk ir mākslinieks nekā rakstnieks. Viens ir aizbraukt un redzēt, otrs - spēt ieinteresēt citu valstu izdevējus. Kopš esam sākuši tur braukt, par daudz ko ir radusies skaidrāka saprašana. Piemēram, ja gribam taisīt bilžu grāmatu, tur nevar būt daudz teksta un daudz bilžu, tad tā būs ne šis, ne tas. Mums varbūt arī šāda grāmata patiks, bet to būs daudz grūtāk prezentēt. Piemēram, grāmatu par Šlopsteru Klopsteru (Ojārs Vācietis Mēnesim robs, Reiņa Pētersona ilustrācijas - U. A.) neiekļāva bilžu grāmatu kolekcijā tāpēc, ka tai ir 40 lapaspušu, bet standarts ir trīsdesmit divas. Boloņas vērojumu nianses noteikti atsauksies uz to, ko mēs darīsim tālāk. Ne tikai tāpēc, lai varētu «izklauvēt» latviešu ilustrācijas un literatūras ceļu pie ārzemju izdevējiem. Kad tu sāc par to domāt, saproti, ka šie standarti nav tukšā vietā radušies, tie dod kvalitāti.
Bērni, kas izauguši kopā ar izdevniecību Liels un mazs, tagad ir 14-16 gadu veci. Vai esat domājuši stiprināt arī pusaudžu literatūras nišu?
A. N. Ļoti uz to neorientējamies, bet laiku pa laikam mums ir šādi darbi. Šobrīd - Henrikas Andersones Emma Glorija un sarkanā ilgu grāmata ir tieši pusaudžu auditorijai, ir arī Māra Runguļa Lapsu kalniņa mīklas.
I. Z. Maira Dobele raksta jaunu grāmatu. Izņemot Māri Runguli, Latvijā īsti profesionālu autoru, kas rakstītu pusaudžiem, ir maz. Tulkotajā literatūrā piedāvājums ir ļoti plašs, bet ir grūti atrast tādas grāmatas kā Emma Glorija, kas tiešām ir laba literatūra, nevis tikai virspusēja skolas tematika, strīdi ar draudzenēm un viss pārējais, ar ko vācu autori spēj pārplūdināt arī latviešu plauktus. Neiesim nolaist latiņu speciāli vecuma grupas dēļ.
Vai ar savu Bikibuku sēriju (katrā grāmatiņā viens dzejolis ar mākslinieka veidotu paralēlu vizuālo stāstu - U. A.) nebūsit radījuši savu alternatīvo dzejas kanonu?
I. Z. Drīzāk es teiktu, ka būsim radījuši mūsdienu mākslas antoloģiju. Protams, arī dzejas. Atlasot dzejoļus, kurus piedāvāt māksliniekiem ilustrēšanai, darbojas vairāki apsvērumi. Pirmkārt, šiem dzejoļiem ir jābūt piemērotiem bilžu grāmatai. Tas ir gan apjoma, gan tematikas jautājums. Jāatrod arī mākslinieks, kuram tas šķistu pietiekami iedvesmojoši un kurš gribētu ar to radīt tālāk. Dzīvokļos lielajās durvīs mēdz būt mazās kaķu durtiņas. Bikibuku mazās grāmatiņas ir kā mazās kaķu durtiņas, pa kurām lielā māksla nemanāmi var iespraukties iekšā. Rodas priekšstats, kāda ir mūsdienu māksla, cik stilistiski bagāta. Beigu beigās, ja pla uktiņā būs visas 100 grāmatiņas, tas nozīmē, ka visa ģimene, ne jau tikai bērns, būs iepazinusies ar mākslinieku vārdiem un stiliem, kuri, iespējams, līdz tam viņiem ir slīdējuši garām.
A. N. Esmu dzirdējusi no daudziem pedagogiem un vecākiem - tad, kad bērns iemācās lasīt, viņš ir nenormāli lepns - es izlasīju grāmatu! Tas nekas, ka grāmata ir viens dzejolis.
I. Z. Tas viņus paceļ lasītāju līmenī. Paceļ pašapziņu.
A. N. Es varu atsaukties uz savu bērnu pieredzi, kuri ir vecumā no pusotra līdz septiņiem gadiem, viņi visi tiešām intensīvi lieto bikibukus. Arī draudzene meitai desmitajā dzimšanas dienā vēlējās tieši bikibukus.
I. Z. Esmu novērojusi, ka mazie bērni bikibukus izmanto arī piederības veidošanai. Apsēžas kopā, priekšā ir kaudzīte, un šķiro, identificējas - tas man patīk, šitas riebjas. Un mani neuztrauc, ka viņiem kādā brīdī kāds riebjas. Turklāt tas mainās.
A. N. Vasaras laidienā bija Ilmāra Blumberga grāmatiņa (Nr. 38 - Rainis Lietus sievas - U. A.). Tipisks Blumbergs. Un mans dēls Jūlijs, kuram tad vēl nebija četri gadi, teica, ka tas viņam šajā laidienā ir vismīļākais bikibuks. Uz to Krišs - kā? Re, kur taču ir Babas un Edmunda?! (Nr. 40 - Inese Zandere Pasaciņa asaciņa par sēņošanu blēņošanu, mākslinieks Edmunds Jansons - U. A.) Ā, Babas? Nu tad tas arī ir mans mīļākais, bet šitas - arī.
I. Z. Es kā Baba ar radnieciskajām saitēm nevarēju Raini un Blumbergu izkonkurēt, jo Jūlijs bija izvēlējies to, kas viņu estētiski un emocionāli visvairāk bija uzrunājis.