Vajadzība ikdienā pieņemt neskaitāmus ar efektīvāku finanšu izmantošanu saistītus lēmumus, iespējamā nepieciešamība darba dzīves laikā vairākas reizes pārkvalificēties - ir padarījusi uzņēmējspējas par universālām iemaņām, kurām būtu jāpiemīt ikvienam izglītotam cilvēkam. Un nav būtiski, vai viņš meklēs iespēju «taisīt lielo biznesu» vai atvērs nelielu veikaliņu ceļa malā, vai vienkārši spēs pārliecinoši pieņemt lēmumus par saprātīgāko kredītu, piemērotākajiem pakalpojumu sniedzēju tarifiem un ieteikt vecākiem veidu, kā neizkrist no darba tirgus.
Latvijai par kaunu jāatzīst, ka esam viena no tām retajām Eiropas valstīm, kurās nav izstrādāta īpaša uzņēmējdarbības izglītības stratēģija. Piemēram, Lietuvā uzņēmējdarbība kā atsevišķs un obligāts mācību priekšmets skolās tiek mācīts jau no 2003. gada. 2012. gada pavasarī publicētais Eiropas Komisijas (EK) ziņojums liecina, ka, pat neizdalot kā atsevišķu mācību priekšmetu, aptuveni divas trešdaļas Eiropas valstu ir formulējušas ar uzņēmējspēju attīstību saistītus mācību rezultātus, piemēram, pašiniciatīvas veidošanu, spēju uzņemties risku un radošumu. Pēc EK aplēsēm, jaunieši, kas jebkurā izglītības sistēmas līmenī ir apguvuši uzņēmējdarbības iemaņas un izpratni par to, teju četras līdz piecas reizes biežāk spēj nodarbināt paši sevi, pēc studiju beigšanas daudz ātrāk atrod pirmo darbu. Proti, šādi jaunieši ir mobilāki un pārliecinātāki par sevi. Un tieši šīs rakstura iezīmes ir tās, ko no jaunajiem speciālistiem sagaida darba devēji arī Latvijā, uzskatot, ka šobrīd jauniešiem bieži vien ir pārāk zems pašvērtējums un trūkst redzējuma par pašu profesionālo izaugsmi.
Ja Latvijā tiktu noformulēti pat tikai ar uzņēmējspējām saistīti rezultāti (iemaņas), kuri iegūstami vidusskolās, jau pēc dažiem gadiem pozitīvu iespaidu sajustu arī augstākās izglītības iestādes un sabiedrība kopumā. Piemēram, tie jaunieši, kuri izvēlas mācīties vadības zinības, labāk apzinātos un izprastu savas izvēles praktiskās sekas. Savukārt sabiedrība iegūtu lielāku skaitu motivētu menedžeru, kuri pēc mācību beigām patiešām sāktu veidot uzņēmumus, tā radot jaunas darba vietas.
Otrkārt, runājot par uzņēmējdarbības izglītību un izpratnes vairošanu par ekonomikas procesiem, nebūtu jāaizmirst arī t. s. riska grupas, proti, cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir grūti konkurēt darba tirgū. Ekonomiskās lejupslīdes radītie satricinājumi darba tirgū radīja problēmas ne vienam vien pietiekami kvalificētam speciālistam, arī cilvēkiem tuvu pirmspensijas vecumam. Iespējams, šie cilvēki varētu apgādāt paši sevi, ja vien viņi zinātu, kā tas jādara. Uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalsta mehānismu Latvijā ir pietiekami daudz, tos organizē gan Hipotēku banka, gan LIAA, gan NVA, gan arī citi, taču, kā jau minēju, daļai cilvēku ir pārāk grūti iedomāties sevi kā pašnodarbināto vai mazo uzņēmēju.
*Biznesa augstskolas Turība Uzņēmējdarbības vadības fakultātes dekāne