Elvijs Borodovskis Handbolists
Vienkārši izpildīju trenera norādījumus. Bija jāspraucas cauri viņu aizsardzībai un caurgājienā jāveido simt procentu moments - vārti vai «pendele». Nekādu piecdesmit pret piecdesmit variantu.
Bija pārliecība, ka vārti būs, jau pirms iešanas caurgājienā?
Jutu, ka būs vārti vai vismaz septiņu metru soda metiens. Iepriekš divas reizes tā ielauzos, taču par ātru atdevu piespēli.
Kāda ir sajūta, paceļot kausu?
Ļoti patīkami. Tomēr septiņus gadus nebijām uzvarējuši Domes kausā. Beidzot mēs to kausu atgriezām atpakaļ Latvijā. Jā, varbūt arī nebija tā skatāmākā spēle, nebija kvalitatīvākais sniegums, taču izšķirošajā brīdī parādījām raksturu un panācām sev labvēlīgu rezultātu.
Kāpēc tik ilgi nebija izdevies uzvarēt turnīrā?
Pēdējā reizē, kad uzvarējām, komandā vēl nemaz nebiju. Kopš tā laika ne reizi neizdevās uz šo turnīru sapulcināt labāko sastāvu, un arī pretinieki parasti, šķiet, bija spēcīgāki. Arī šoreiz gan nebija triju vadošo spēlētāju, taču līdzīgas problēmas bija arī igauņiem un somiem.
Vai ar treneri Vikštrēmu jau pilnībā saprotaties?
Mēs zinām, ko viņš no mums prasa, kombinācijas arī ir skaidras, taču tās joprojām ir jāslīpē. Vēl gan treneris tik labi nav iepazinis spēlētājus, tāpēc viņam nav viegli spēles laikā sajust, kuru spēlētāju attiecīgajā brīdī izlaist laukumā. Tas nav viegli, taču, domāju, ar katru spēli ir arvien labāk.