Pagaidām protestiem, kas dažviet pārauguši vardarbīgos nemieros, ir sociāls raksturs, bet izskan brīdinājumi, ka tie var uzšķilt etniskos konfliktus. Šādai varbūtībai ir augsta iespējamība valstī, kur politiskā vara ir sadalīta starp trim lielākajām etniskajām kopienām - musulmaņiem, serbiem un horvātiem, bet vāja centrālā valdība nav spējusi tās apvienot kopējiem mērķiem.
Dārgā birokrātu armija
ASV pilsētā Deitonā 1995. gada novembrī parakstītais miera līgums, kas izbeidza trīsarpus gadu ilgo Bosnijas pilsoņu karu, Bosniju un Hercegovinu sadalīja divās autonomās administratīvajās vienībās - Bosnijas un Hercegovinas federācijā un Serbu Republikā.
Katrai administratīvajai vienībai ir savs prezidents, valdība, parlaments, policija un citas institūcijas. Federācija, ko pārvalda musulmaņi un katoļticīgie horvāti, sadalīta desmit kantonos, kuriem katram ir parlaments un valdība ar plašām izpildvaras funkcijām. Raibo administratīvo ainavu papildina autonomā Brčko pilsēta valsts ziemeļos.
To visu pārrauga centrālā valdība un prezidenta institūcija, kurā uz vienu četru gadu termiņu ievēl pa vienam pārstāvim no trim dominējošajām etniskajām grupām. Savukārt centrālās valdības un prezidenta institūcijas darbu uzrauga ANO augstais pārstāvis.
Uzblīdusī un neefektīvā ievēlēto un neievēlēto valsts pārvaldes amatpersonu armija veido aptuveni 40% no darbaspēka un valstij rada milzu izdevumus. Piemēram, 2010. gadā birokrātiskā aparāta uzturēšanai tērēti 500 miljoni eiro, apgalvo organizācija Balkan Investigative Reporting Network.
Bosnijā un Hercegovinā darbs valsts maizē ir ienesīgs. Piemēram, parlamenta deputāta mēnešalga esot 3500 eiro, kamēr vidējā alga valstī nepārsniedz 420 eiro, bet pensija - 170.
Daudzi vienkāršie cilvēki ir spiesti cīnīties par izdzīvošanu, aptuveni katrs piektais bosnietis dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Oficiāli bezdarba līmenis ir 28%, bet patiesībā tas varētu būt pat 40%. Iegūt darbu ir grūti, jo pēc Dienvidslāvijas sadalīšanās daudzi rūpniecības uzņēmumi bankrotēja vai tika privatizēti par «sviestmaizi», bet jauni uzņēmumi neveidojas, jo investorus atbaida sarežģītā administratīvā sistēma.
Politiķi nevēlas vienotību
Analītiķi uzskata, ka protesti, kas sākās pagājušajā nedēļā ziemeļaustrumu pilsētā Tuzlā, bet vēlāk pārmetās uz citām pilsētām, tajā skaitā galvaspilsētu Sarajevu, parāda iedzīvotāju niknumu par politiķu nespēju 20 gados izveidot vienotu valsti.
«Protestos piedalās izsalkuši cilvēki, kuri gadu gaitā ir uzkrājuši dusmas pret visiem lēmumu pieņēmējiem,» uzskata filozofijas profesors Miodrags Zivanovičs no Baņa Lukas pilsētas, kas ir Serbu Republikas galvaspilsēta.
Kopš protestu sākuma 4. februārī no amata ir atkāpušies četru Bosnijas un Hercegovinas federācijas kantonu premjerministri. Nedēļas nogalē Sarajevā saniknotie protestētāji ar degmaisījumiem un akmeņiem apmētāja centrālās valdības ēkas, kuras savā ziņā simbolizē nefunkcionējošo valsts sistēmu. «Protestētāji saprot, ka valsts drausmīgo ekonomisko situāciju nav radījušas tikai korumpētas amatpersonas, bet drīzāk konstitucionālā kārtība,» politologu Jasminu Mujanoviču citē Reuters.
Pagaidām gan nevar runāt par protestu kustību visā valstī, jo līdz šim lielākās demonstrācijas ir notikušas pārsvarā musulmaņu apdzīvotajās Bosnijas un Hercegovinas federācijas pilsētās. Ne kantonos, kur vairākumā ir horvāti, ne Serbu Republikā demonstrācijas nav notikušas, neskatoties uz to, ka arī tur pastāv tās pašas problēmas.
Valdošie politiķi ir mēģinājuši izmantot protestus savā labā, vainojot viens otru valsts sociālajās un ekonomiskajās problēmās, lai gan paši ir guvuši labumu no pastāvošās kārtības. Politologi domā, ka šādi politiskā elite mēģina nepieļaut, ka protestos apvienojas iedzīvotāji no visām etniskajām grupām.