Mainīja pamperus
Ilze par savu ikdienu stāsta gaiši, tomēr var just, ka liktenis pret viņu nav bijis devīgs. Pabeigusi pamatskolu, mācījusies tehnikumā un kaimiņu ciema kluba ballē satikusi liktenīgo mīlestību, puisi no Ukrainas. Apprecējušies, Aleksejs bijis labsirdīgs un jautrs, taču pārgalvīgs, mīlējis iedzert, nonācis konfliktā ar likumu. Pēc ieslodzījuma devies atpakaļ uz Ukrainu, kur traģiski gājis bojā. Ilzes dēls savu tēvu nemaz nav redzējis. Audzinājusi dēlu viena, palīdzējusi mamma. Kad sagājusi kopā ar Jāni, baidījusies, vai pusaudzis dēls neiebildīs pret patēvu. Piedzimusi Samanta, tomēr Ilzes cerības atrast gādīgu tēti saviem bērniem nav piepildījušās, Jānis izrādījies grādīgā cienītājs, meitiņu nemaz nav gribējis. Attiecības izjukušas, Ilze palikusi viena ar diviem bērniem, slimu māti un saimniecību. «Toreiz biju izmisumā, māte bija smagi slima, man vajadzēja sēdēt pie viņas slimnīcā, bet Samantai vēl nebija gadiņš. Govis izslauca kaimiņiene, bet sešpadsmitgadīgais Andris māsiņu pabaroja, guldināja, mainīja pamperus. Gluži kā tētis!»
Klausa vairāk nekā mammu
Tagad Andrim ir jau divdesmit divi, māsai septiņi gadi. Lielais brālis no rītiem, braucot uz darbu, aizved mazo uz skolu, vakarā pārved atpakaļ, palīdz izpildīt mājas uzdevumus. Attiecības starp abiem bērniem esot ļoti labas, māsa brāli respektējot vēl vairāk nekā mammu, viņš mazo arī vairāk lutinot, jo divos darbos aizņemtajai mammai nereti nav laika. Ilze ir pārliecināta, ka Andris arī savā ģimenē būs labs un gādīgs tēvs, jo būs guvis labu pieredzi ar jaunāko māšeli. Tomēr viņa vēl tagad šaubās, vai drīkstējusi vecākajam dēlam uzlikt tik lielu nastu. «Atceros, viņš gribēja skriet kopā ar puikām, bet es nepalaidu, jo bija jāpieskata māsa. Citreiz pat baidījos, vai viņš nesāks to sīko ienīst, taču Andris ir ļoti labsirdīgs.»
Jūt, kā pagājis laiks
Ilze domā, ka otrreiz viņa nekad kaut ko tādu neuzdrošinātos, jo dzemdēt un auklēt otru mazuli pēc tik ilga laika bijis fiziski grūti, radušās problēmas ar veselību, mocījis nogurums, arī vilšanās par meitiņas tēva rīcību. Tomēr, salīdzinot abas grūtniecības, viņa atzīst, ka tagad jaunajām māmiņām daudzas lietas ir vienkāršākas. «Kad piedzima Andris, bija juku laiki, pat marli bija grūti dabūt, mūžīgā autiņu mazgāšana, žāvēšana, zīdaiņu maisījumi bija deficīts. Samantai jau šajā ziņā bija vieglāk, viņa ir pamperu un pudelītes bērns, arī attieksme dzemdību nodaļā bija daudz iejūtīgāka, bet - pašai jau krietni pāri trīsdesmit. Man šķiet, ka labāk dzemdēt bērnus jaunībā.»