Protams, spiedīgo ekonomisko apstākļu dēļ samazināts arī ceļu tīrīšanai un kaisīšanai atvēlētā finansējuma apmērs, taču dažam autoceļu uzturētājam vēl tagad svarīgāka šķiet nevis paveiktā darba kvalitāte, kuru apliecina tas, vai ceļš vispār ir izbraucams, bet gan paveiktā atbilstība normatīviem.
Sak, tas, ka automašīnas viena pakaļ otrai ieslīd grāvī, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības un ceļu policijas speciālistiem avārijas vietā grūti uz kājām nostāvēt, jo ceļš ir slidens kā stikls, nav svarīgi. Svarīgāk esot tas, ka saskaņā ar atskaitēm ceļu tīrītāji normatīvos paredzētajā laikā esot paveikuši savu darāmo un tas vien jau automātiski nozīmējot, ka ceļš bijis piemērots braukšanai un atbildis visiem normatīviem. Diez vai tas mierina autovadītāju, kuram Ziemassvētki jāpavada slimnīcā. Avārijas jau nenotiek, braucot pa normatīviem, avārijas notiek, braucot pa slideniem autoceļiem. Par autoceļu uzturētāju darba apšaubāmo kvalitāti liecina pavisam nelāga statistika - daudzi desmiti avāriju un liels cietušo, pat bojāgājušo skaits. Turklāt tie autovadītāji, kam dažkārt nākas nobraukt lielāku attālumu, paši nereti var pārliecināties, ka laikam jau dažādos Latvijas rajonos ir visai atšķirīga izpratne par to, ko īsti nozīmē pienācīgā kvalitātē uzturēts ceļš. Kā citādi izskaidrosi, ka reizumis vienā rajonā šoseja, šķiet, vispār nav tīrīta, savukārt citā rajonā tā pati šoseja ir kārtīgi notīrīta? Kaut kā negribas ticēt, ka vienam un tam pašam ceļam ir noteiktas atšķirīgas uzturēšanas klases. Savukārt pieļāvums, ka sniegputenis būtu plosījies, piemēram, gandrīz precīzi tikai Rīgas rajona robežās, laikam gan būtu pretrunā ar dabas likumiem.
Nepienācīgi uzturēti autoceļi katru gadu nodara Latvijas iedzīvotājiem daudzos tūkstošos, ja ne miljonos latu mērāmus zaudējumus. Bojātas automašīnas, ilgstoša un ārkārtīgi dārga ārstēšanās slimnīcā. Cilvēki, kas aiziet bojā spēku pilnbriedā, atstājot bērnus, kam valstij ilgstoši un regulāri jāmaksā pensija par apgādnieka zaudēšanu. Darbaspējīgi cilvēki, kas pēc avārijas kļūst invalīdi, no nodokļu maksātājiem pārtopot par sociālās palīdzības saņēmējiem. Tāda ir patiesā cena, kuru gadu no gada maksājam ne tikai par pārgalvīgu braukšanu, bet arī par slidenajiem ceļiem.
Latvija nav ASV, kur ierasts tiesāties par apdedzināšanos ar karstu kafiju vai to, ka saimnieka mīļotais kaķis nav izturējis žāvēšanu mikroviļņu krāsnī. Tādēļ arī vēršanās pret institūcijām, kas atbildīgas par autoceļu uzturēšanu, lai piedzītu zaudējumus vismaz par veselībai un mantai nodarītu kaitējumu, pagaidām pie mums nav ierasta lieta. Iespējams, daļai cietušo pietiek ar apdrošinātāju izmaksāto atlīdzību. Citiem negribas iesaistīties ilgstošos tiesas procesos, maksāt juristiem par prasības pieteikuma sagatavošanu un ekspertiem - par ekspertīzēm, kas apliecinātu, ka avārijā patiesi vainojams tas, ka ceļš nebija uzturēts pienācīgā kārtībā. Arī apdrošināšanas kompānijas iespēju vērst regresa prasības pret autoceļu uzturētājiem praktiski neizmanto vai izmanto pārāk reti.
Žēl, ka tā. Nespēja uzturēt ceļus tādā kārtībā, lai tie neapdraudētu autovadītāju un pasažieru drošību, Latvijā jau pasen ir kļuvusi par hronisku kaiti. Tās simptomi izpaudās kā treknajos, tā arī tagad - liesajos gados, kā laikā, kad Satiksmes ministriju vadīja Ainārs Šlesers (LPP/LC), tā tagad, kad ministrijā saimnieko tēvzemietis Kaspars Gerhards.
Iespējams, pietiktu tikai ar pāris precedentiem, kad autoavāriju sekas skartu ne tikai avārijās cietušos, bet arī jūtami «sistu pa kabatu» par autoceļu uzturēšanu atbildīgajām institūcijām, lai amatpersonas sāktu rēķināt, kas ir izdevīgāk - kārtīgi uzturēt ceļus vai segt zaudējumus, kas radušies pavirši sakopto ceļu dēļ.
Tas, protams, nozīmētu, ka ceļu uzturēšanai kādu brīdi atliks vēl mazāk līdzekļu, jo daļu finansējuma nāksies izmaksāt kompensācijās. Taču laikam jau tas ir vienīgais veids, kā panākt, lai Valsts autoceļu uzturētājs un arī dažādas pašvaldību institūcijas saprastu, ka autoceļu uzturēšana ziemā ir jāveic, lai radītu autovadītājiem drošus braukšanas apstākļus, nevis lai nodrošinātu atbilstību teju vai abstraktām ceļu uzturēšanas klasēm. Ikviens autobraucējs, ielejot savā spēkratā degvielu, maksā akcīzes nodokli, tādēļ viņam ir tiesības prasīt, lai daļa no šīs naudas tiktu novirzīta ceļu tīrīšanai. Un autovadītājiem ir gluži vienalga, vai automašīna ieslīdēja grāvī no atbilstoši A1 vai C klasei uzturēta autoceļa.