Cīņa par vietu zem saules
Stundām stāvēt milzīgā pūlī cerībā ieraudzīt Džonija Depa un/vai Pēnelopes Krusas ķermeņa fragmentu, protams, ar cerību uz kaut ko vairāk - autogrāfu, personisko kontaktu - tās ir aizkustinošas kvalitātes, ko ap festivāla pili uztur tūkstošos mērāmi fanu pulki. Un žurnālisti jau nav ne par matu labāki, Depa/Pita vārdā var arī pagrūstīties, paklaigāt, cīnoties par savu vietu zem saules (zālē, preses konferenču telpā). Džonijs Deps gan bija nedēļas nogales galvenais notikums, pirmdien par galveno aktualitāti kļuva vēl viens Holivudas superstārs no Depa «vecuma grupas» - Breds Pits, kura darbs amerikāņu režisora Terensa Malika filmā Dzīvības koks (The Tree of Life) ir daudz nopietnāka parādība nekā Depa rotaļas kankarainā pirātu kapteiņa Džeka Sperova lomā.
Terensa Malika filmai jau pirms festivāla sākuma tika piešķirts sava veida izņēmuma statuss - ziņu sižetu veidotāji (arī kādā no Latvijas TV) jau pravietoja Malika filmas potenciālo uzvaru. Gaišredzība gan ir totāli no gaisa grābta, kaut, protams, tas, kas notika ap festivāla pili pirmdienas rītā (zālē ar ietilpību 3000 vietas tā arī neietika visi Malika filmas redzēt gribētāji), liecina, ka šāds viedoklis ir «gaisā». Tam, protams, ir visai loģisks izskaidrojums - Terensa Malika unikālais statuss ASV režijā.
Malika mīts
Pēc spožas debijas - filmas Nīkulīgā zeme/Badlands (1973) par diviem autsaideriem, jauniem slepkavām, Terensa Malika karjera uzņēma vērienīgus apgriezienus. Viņam tika uzticēti milzīgi budžeti, neierobežojot jaunā ģēnija grandiozās ambīcijas - sekojoši filma Debesu dienas (Days of Heaven, 1978) kļuva par vienu no vissāpīgākajām komerciālajām neveiksmēm ASV kinovēsturē, kaut tagad šī drāma tiek uzskatīta par vēl vienu Malika šedevru. Pēc Debesu dienām Maliks nefimēja divdesmit gadus - līdz Tievajai, sarkanajai līnijai/The Thin Red Line (1998), un tās dažas filmas, ko viņš ir uzņēmis pēdējā desmitgadē (arī 2005. gada Jaunā pasaule/The New World), tiek uzskatītas par izcilām. Malika Dzīvības koks ir vēl viens apliecinājums režisora talantam, šajā gadījumā - prasmei tēva un dēla attiecību stāstam piešķirt gan episku vērienu, gan intīmu dramatismu. Turklāt filmai ir arī mānīgs komerciāls «arguments» Breda Pita personā, kas šo mākslas darbu tuvinās tai auditorijai, kas gatava stundām drūzmēties, lai uzgavilētu: Bred!, Bred!
Arī Latvijas kinoteātros Malika filmas «ieejas biļete», protams, ir Pits. Tomēr, ja māc šaubas par šīs biļetes stiprumu Malika «elitārās» filmas sakarā, tā pilnīgi noteikti būs skatāma septembrī - festivālā Arsenāls.
Stāsts par kādu pedofilu
Malika Dzīvības koks ir viena no tām 20 konkursa filmām, kas sacenšas Kannās par Zelta palmas zaru. Kaut arī līdzšinējā konkursa programmā nav izkristalizējies viennozīmīgs līderis - filmas ir spēcīgas, tematikā - nereti provokatīvas. Pretrunīgus vērtējumus izpelnījusies, piemēram, austriešu debitanta režisora Markusa Šleincera filma Mikaels (Michael) - formā askētisks, pat atturīgs un klusināts stāsts par jaunu, veiksmīgu apdrošināšanas firmas darbinieku, kurš paralēli savai sekmīgajai karjerai dzīvo slepenu dzīvi. Viņa nams ir aprīkots ar īpaši izolētu pagraba telpu, bunkuru, kurā Mikaels slēpj zēnu - desmitgadīgu bērnu. Režisors izvairās no uzkrītošā, nepārprotamām detaļām, kādu laiku īsti nepaskaidrojot, kāda ir Mikaela un šī bērna attiecību daba. Viņi kopā svin Ziemassvētkus, pie eglītes dzied Klusa nakts... Mikaels bērnu slepeni izved pastaigās. Detaļa pēc detaļas, un abu attiecības iegūst baiso nepārprotamību - Mikels ir monstrs nevainīga klerka ādā, pedofils, kurš bērnu nolaupījis. Filmas sižeta baisums un dramatisms gan ir loģisks Austrijā pēdējos gados piedzīvoto kriminālo skandālu kontekstā - kā pētījums par noziedzības «ikdienišķumu» filma piespēlē kriminālhronikas aktualitātēm, taču ir arī uzmanības vērta jauna režisora debija, kura filmas atturīgais, korektais stils apzināti kontrastē ar tās sižeta norišu baigumu.
Latvijas bērni
Pieaugušie un bērni, arī dēli un tēvi - šī tēma nemitīgi atkārtojās vairumā no Kannu festivāla filmām, arī divkārtējo šī festivāla laureātu - beļģu režisoru brāļu Dardēnu filmā Zēns ar velosipēdu (The Kid With A Bike). Formā tik reālistiskais, atturīgais, bet psiholoģiskos akcentus precīzi izliekošais darbs arīdzan ir stāsts par «pazudušu bērnu» - vienpadsmitgadīgu zēnu, kuru tēvs uzskata savā dzīvē par lieku. Velosipēds, ko zēnam uzdāvinājis tēvs, ir viņa vienīgā saikne ar vīrieti, kurš dzīvo turpat netālu, taču uzskata, ka bērns traucēs jaunajā dzīvē. Zēnam paveicas - viņš nekļūst par neģēļu, tikai savas absolūtās vientulības upuri, kuru īsti nespēj mazināt arī viņa jauniegūtā aizbildne. Vai bērna vientulības tēma kļūst simptomātiska pārtikušajai, novecojošajai Eiropai? Eiropas kino šobrīd uzkrītoši akcentē tēmu: būt bērnam Eiropā - nesaprastam, liekam, pamestam, arī neģēlīgi izmantotam - ir pamatīgs izaicinājums.
Starp citu, to divu filmu scenāriju, ko šogad finansēs Latvijas valsts (Nacionālais kino centrs) - Jāņa Norda un Lailas Pakalniņas spēlfilmas, savās noskaņās un varoņos ir tuvas «Eiropas bērnu drāmām». Jautājums: vai būsim uz «starptautisko tendenču viļņa» vai vilni jau nokavējuši?