Brasliņa zīmēšanas skolas ietekmi var ievērot arī visjaunākās paaudzes gleznotāju, piemēram, Neonillas Medvedevas vai Reiņa Liepas, darbos. Vārdu sakot, Normunds Brasliņš ir vesela parādība latviešu mākslā, kas bieži piesaukta, tomēr maz pētīta, bet par kuru noteikti runās vēl ilgi.
Uz šī fona neticami liekas, ka viņa izstāde Jūrmalas muzejā ir reizē arī pirmā gleznotāja personālizstāde Latvijā, tiesa, Mākslas muzejā 2008. gadā vienkopus bijuši skatāmi viņa zīmējumi. Izrādās, Brasliņa klātbūtne valodās par latviešu mākslu ir jūtamāka nekā dabā. Lai gan bez viņa neiztiek daudzas grupu izstādes, gleznas ātri atrod īpašniekus, tādēļ personālizstādes izdevies sarīkot tikai ārzemēs: jaunākā bijusi skatāma privātajā mākslas muzejā Villa Haiss Vācijas pilsētā Cellē pie Harmersbahas.
Kādas tad ir nesajaucamās Brasliņa pazīmes? Pirmkārt, jau aizrautība ar renesanses paraugiem, kas izpaužas sieviešu kailfigūru un portretu gleznojumos ar attiecīgu anturāžu. Otrkārt, tiekšanās pēc pilnīgas harmonijas formā, izskaužot no tās jebkuru nepilnību vai konfliktu, vai dramatismu. Gleznotās sievietes sastāv no kontūras, kas, šķiet, vilkta it kā ar bezgalīgu lekālu, un pildītas ar pastētei līdzīgu vielu, kurā nav neviena asa kaula vai saspringta muskuļa. Tās rotā biezas lūpas, mandeļveida acis, jaunavīgas dzimuma pazīmes un liels daudzums pērļu. Ķermeņi māksliniekam ir neizsmeļama viela miesaskrāsas toņu gradācijām, savukārt foni - no faktūru un ornamentu sprādzieniem agrākajos līdz vienas krāsas solo jaunākajos darbos.
Ko tas viss atgādina? Ne tikai renesanses paraugus, bet arī daudzos neostilus, kas aktualizējas ik pa laikam un cauri gadsimtiem veido savu mākslas vēsturi, kas atšķiras no modernās pasaules inspirētā un progresa idejas caurstrāvotā stāsta. To balsta ideja, ka «labākie laiki» ir jau bijuši. Brasliņa glezniecība ir postmoderna, bet ne tik ironiska kā, piemēram, slavenās Pēterburgas Jaunās daiļo mākslu akadēmijas grupas darbos. Brasliņa gleznās nav tiešas konfrontācijas ar mūsdienām, bet tā paliek turpat līdzās - attiecībās ar naidīgo un brutālo pasauli, kas apdraud šo skaistumu. Mākslinieka misija ir neiesaistīties seklā aktualitāšu cīņā, bet kā apņēmīgam un mazliet melanholiskam bruņiniekam turēties uzskatā, ka mākslas uzdevums ir vairot skaistumu, kas a priori vienmēr būs labā pusē. Šādai stājai ir pamats - jo vai tad morāli bankrotējušas nav visas citas idejas?
Brasliņa mākslas virzienā ir viegli raidīt jebkuras kritiskās teorijas pretenzijas, kuras tā, starp citu, adresē visai klasiskajai, pat daļai modernās, mākslai: sievietes ir attēlotas bezpersoniskas un pasīvas, un dekoratīvas (tāpat kā Botičelli), viegli erotizētas (kā Pauļukam), ar intriģējoši eksotiskiem sejas pantiem (kā Gogēnam), savukārt tehniska perfekcija mākslu padara par iekārojama patēriņa priekšmetu. Tomēr no mākslas, kādu piedāvā Brasliņš, šādi iebildumi it kā atlec, jo tā pati neatrodas mūsdienu pasaules aizstāvības pozīcijās, bet drīzāk opozīcijā tai. Kādu gan seksualitāti vai preces īpašības varētu inkriminēt skaistumam, harmonijai un pilnībai, pēc kuras acīmredzami tiecas mākslinieks? Ja nu vienīgi veltīt grimasi, kādu skeptiķis raida ideālistam, tādā veidā parādot pats savu kļūmīgo situāciju.