Nav noslēpums, ka līdz ar līguma parakstīšanu par 7,5 miljardu eiro aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Eiropas Komisijas un dažādām valstīm teju katram kaut cik nozīmīgam solim, ko mūsu valdība un parlaments sper fiskālās politikas jomā, ir jābūt saskaņotam ar aizdevējiem. No aizdevēju puses tā ir pat ļoti loģiska prasība, lai būtu iespējams kontrolēt, vai piešķirtā nauda netiek vienkārši izsaimniekota. Pretējā gadījumā nav izslēgts, ka arī pie mums varētu atkārtoties līdzīgs scenārijs tam, kāds burtiski nupat tika piedzīvots Ukrainā: vispirms Viktora Juščenko vadītā valsts panāca vienošanos ar starptautiskajiem partneriem par naudas aizdošanu, bet jau mirkli vēlāk tika parakstīts rīkojums par algu palielināšanu valsts sektorā strādājošajiem.
Iespējams, varētu šķist dīvaini, ka valdība budžetu gan apstiprina, gan iesniedz Saeimā vēl pirms atzinuma saņemšanas no SVF, kura tehniskā misija jau pagājušajā nedēļā ieradās Latvijā un, cik zināms, savu darbu šā dokumenta izpētes jomā joprojām nav beigusi. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka jau katru gadu valsts budžets starp pirmo un otro lasījumu parlamentā piedzīvo vienu otru interesantu pārmaiņu un šoreiz vienīgā atšķirība varētu būt tā, ka to rosinātājs būs nevis kāda no Saeimas frakcijām, bet gan SVF. Interesantākais šajā gadījumā ir jautājums, kas tad īsti varētu nepatikt aizdevējiem. Finanšu ministrs ir atzinis, ka ir jautājumi, kas šai organizācijai nepatīk, tiesa, neizpaužot, par ko konkrēti ir runa. Tajā pašā laikā kuluāros ir dzirdams, ka aizdevēji ir nemierā par vienu otru pietiekami būtisku jautājumu. Piemēram, runa ir par ieceri samazināt neapliekamo minimumu, tādējādi realizējot regresīvu politiku, kas var atstāt negatīvu iespaidu gan uz patēriņu, gan arī ekonomikas atveseļošanās iespējām kopumā. Diskutabls ir arī jautājums, cik lielā mērā Latvija ir izpildījusi vienošanos ar aizdevējiem, ieviešot tā saucamo plakano mājokļa nodokļa likmi. Un vēl - aizdevēji apšaubot, ka valsts budžetā izdosies iekasēt plānotos miljonus no īpašas iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanas tiem, kas izmanto dienesta automašīnas. Tātad, ja tiešām tiek apšaubīti plāni attiecībā uz budžeta ieņēmumu daļu, tad var nākties meklēt ceļus, kā atrast jaunus ienākumus. Šeit acīmredzot ir jāatceras gan savulaik valdības vēstulē SVF, gan arī ekonomikas ministra Arta Kampara konferencē Biznesa prognozes 2010 paustā iespēja, ka var atsākties pārrunas par vēl lielāku PVN paaugstināšanu.
Gribot negribot nākas atzīt, ka Latvijas politiķi finanšu plānošanas jomā nereti uzvedas kā skolnieki, kas skolotāju uzdevuma izpildi interpretē pa savam cerībā, ka varbūt netiks pieķerti. Kā zināms, pieķeršana nenotiek tikai tādos gadījumos, ja skolotājs ir vai nu totāls iesācējs, vai arī viņam viss ir pilnīgi vienalga un galvenais ir laimīgi sagaidīt kārtējās dienas beigas. Attiecībā uz starptautiskajiem aizdevējiem tā īsti «nestrādā» ne viens, ne otrs variants. Jau laikā, kad publiskajā telpā tika izvērstas diskusijas par to, vai vajag mazināt budžetu par pusmiljardu latu vai arī tomēr šādu darbu var nedarīt tik lielā apmērā, ātri vien kļuva skaidrs, ka šādas runas pilnīgi liekas. Aizdevējiem valdība šādu samazinājumu bija apsolījusi, un tas arī bija jāpilda. Nekādi mēģinājumi kaut ko «sarunāt» un «pārliecināt» te nelīdzēja. Līdzīga situācija ir arī šobrīd - ne jau nupat, pēdējā brīdī, aizdevēji izdomāja, ka neapliekamais minimums nav mazināms. Tas bija zināms laikus. Tomēr spert šādu soli valstsvīriem acīmredzot šķita izdevīgāk, nekā samazināt izdevumus uz efektīvu valsts aparāta reformu rēķina. Protams, nevar izslēgt arī iespēju, ka kaut kur finanšu ministra azotē ir visi tie lēmumi, kas jau sen ir saskaņoti ar aizdevējiem, bet viss pārējais ir vien sava veida izrāde sabiedrībai.
Svarīgi, lai tās prasības, kas Latvijai vēl jāizpilda, tiktu laikus izdiskutētas. Tikai un vienīgi tādēļ, lai nesanāktu kārtējā lēmumu pieņemšana pēdējā brīdī. Iemesls tam ir vienkāršs: kaut ko mēģinot atrisināt pēdējā brīdī (piemēram, vienas nakts laikā), parasti tiek izvēlēti tie risinājumi, kuru ieviešana ir nevis optimālākā, bet gan vienkāršākā. Un ievērojami vienkāršāk ir nevis pārstrukturizēt darbību, padarot to efektīvāku un mazāk izmaksājošu, bet gan vienkārši pacelt vēl kādu nodokli un vēl vairāk nogriezt izdevumus sociāli jūtīgajās jomās. Protams, neaizmirstot piebilst, ka tas viss ir nevis pašu neizdarības, bet gan starptautisko aizdevēju prasību rezultāts.