Kurā brīdī pie tevis atnāca Bulgakovs un šī luga?
Nu, Daugavpils periodā (Daugavpils teātra atjaunošanai domātais Mūzikas akadēmijas teātra fakultātes kurss, ko vadīja Pēteris Krilovs - red.) mēs, protams, lasījām Meistaru un Margaritu. Bet līdz Bulgakovam vajag nobriest. Lai tas nebūtu tikai smieklīgi. Tad, kad tas kļūst arī šausmīgi (smejas), tad ir īstais laiks. Īpaši manai paaudzei, kam bija aizliegta baznīca, slepenas Ziemassvētku svecītes pie aizvilktiem aizkariem un pilnīgu klusēšanu šajā zonā.
Par Zojku man kaut kad Mārtiņš Vilkārsis pateica - izlasi, šito vajag taisīt. Izlasīju, bet noliku nost. Lēnām, lēnām šad tad iedomājos. Un tā kādus trīs gadus. Un tagad izrādās, ka vairāki teātri interesējas un grib to lugu iestudēt. Es pat nevaru atbildēt - kāpēc.
Bailīgi ir ar Bulgakovu nodarboties. Par viņu klīst visādi mistiski nostāsti. Un ne tikai par to, ka notiek visādas lietas, kad viņu iestudē. Arī mūsu mēģinājumos… Man vajadzēja vienu lūgšanu, paņēmu, sākās dažādas ķezas. Nomainījām. Galvenais - ir sajūta, ka tā - starp citu - pie viņa nedrīkst ķerties. Viņu nedrīkst apgrābstīt. Pievilt viņu nedrīkst.
Vai Bulgakovs tev ir tāds mistisks un reliģiozs pārdzīvojums?
Es nedomāju tieši par reliģiju… Viņš raksta par to, kā tiek atņemts vesels pārdzīvojuma slānis, ticība - vienalga, vai tu šīm jūtām atdodies katru dienu vai tikai tad, kad obligāti jāiet uz baznīcu. Pazūd kaut kas svarīgs, kam jānāk no ģimenes, - tēvs, māte, bērns - trīsvienība, pamatvērtības. Tās pēkšņi tiek likvidētas, viss, ko tu dari, paliek bezvērtīgs, un tu pats, cilvēks, kļūsti tik mirstīgs, ka taisni riebjas. Galīgs. Un viss - tālāk nekādas attīstības nav. Tad kāda jēga dzīvei? Krāt naudu? Kad tas viss tiek pēkšņi nogriezts un aizliegts, parādās visādas kroplības un nejēdzības. Cūka māca dejot baletu! (Smejas.) Tas taču var izraisīt vienas vienīgas šausmas. Tāpēc jau tie dēmoni turpat blakus vien dzīvo, tieši tikpat reāli kā mēs te ar tevi.
Vai paša Bulgakova laikmets tev ir svarīgs?
Nē. Bet es laikam neatradu veidu, kā no tā tikt laukā. Vienu brīdi gribējās pilnīgi ignorēt NEP (jaunā ekonomiskā politika, ko Ļeņins Krievijā ieviesa 1921. gadā - red.), politiku, sociālo slāni. Es atradu tādu Nikolaja Berdjajeva teicienu: eksistē ļaunums, kas ir ilglaicīgāks un šausmīgāks par padomju varu. Ne jau NEP vainīga pie tā, kas tur notiek. Tas ir ļoti dziļš materiāls. Absolūti vienkāršas lietas un šausmīgas ilgas pēc mīlestības. Visi varoņi ilgojas pēc citas pasaules, runā par Parīzi, par Nicu, grib izrauties no rāmjiem. Tikai, man liekas, Bulgakovam jau izrauties nenozīmēja aizbraukt uz ārzemēm. Izrauties var arī no četrām sienām - mirstīgās dzīves. Viņiem gribas izrauties no šīs pasaules, kur nav mīlestības, un tikt tādā dimensijā, kur tā ir.
Zojas dzīvoklis sākumā ir pēdējā īstas dzīves sala, kamēr ārpusē notiek sabrukums, taču arī šajā dzīvoklī notiek korozija - ne jau lobās krāsa no sienām, bet dvēselē notiek korozija, tā lēnām noārdās.
Kas īsti notiek lugā Zojkina kvartira?
Vērtību nomaiņa. Tāpat kā Meistarā un Margaritā ir pareizticīgo baznīcas Lieldienu laiks - maija beigas. Un šajā laikā ir augšāmcēlies afērists Ametistovs - Ostapa Bendera pirmtēls. «Popal pod maiskuju amņistiju.»* Māsīca Zoja viņam saka - tevi taču Baku nošāva, uz ko viņš atbild: «Nu un? Vai tad tāpēc es nevaru uz Maskavu atbraukt?» Kristus augšāmcelšanās svētki tiek pārvērsti par kaut ko citu - visādu neliešu atbrīvošanas svētkiem. Ametistovs tiek piedāvāts kā augšāmcēlies Kristus! (Smejas.) Nu un viņa māsīcas Zojas dzīvoklis, kurā jāveic «sablīvēšanās» un tāpēc ir pierakstīta kāda Mītiskā persona, pamazām tiek atbrīvots. Līdz beigās visi ir arestēti, palikusi tikai Mītiskā persona. Tur eksistē Eņģelītis, kas pilnīgi atbilst dēmonam slepkavam Azazello - pārzina visas indes un narkotikas, saprot tetovēšanas un krāsošanās lietas. Un beigās viņš veic arī slepkavību. Skaidrs, ka viņš atbrīvo šo dzīvokli, lai tajā pēc tam varētu dzīvot Volands.
Tad jau tas ir «bijušais juvelierienes dzīvoklis»!
Tieši tā. Stjopa Ļihodejevs jau stāsta Gribojedovā, ka pirms pāris gadiem no šā dzīvokļa sāka pazust cilvēki.
Protams, tā ir tāda versija, kas ieraugāma, ja skaties uz lugu no visa Bulgakova «gaiteņa», lielākā perspektīvā. To var arī neredzēt un iestudēt farsu par NEP Maskavā. Bet man tādas domas palīdz.
Kā tu gāji uz šo tekstu izpēti?
Dabiski, vispirms es ķēros klāt Bulgakova paša personībai. Ir milzīgi daudz disertāciju par viņa valodu, par Bulgakovu un mūziku, par Bulgakovu un telpu. Es to lasīju, bet visu laiku bija sajūta, ka trūkst kaut kā - paša galvenā, ka es varu būvēt konstrukcijas par pasauli, kas sabrūk. Bet vienalga kaut kā pietrūka. Un tad es nonācu pie literatūrzinātnieka un teologa diakona Andreja Kurajeva, un pēkšņi viss nostājās savās vietās. Sakrita visi puzles gabaliņi. Viņš ir ļoti nopietni pētījis Meistaru un Margaritu un uzskata, ka romāns vispār nav uztverams bez dziļā reliģiskā slāņa, un to pašu var teikt arī par lugu Zojkina kvartira.
Es lasīju Zojku un domāju: ārprāts! Viņš taču to rakstīja laikā, kad visas šīs lietas bija pilnīgā klusēšanas un nolieguma zonā. Bet viņš nespēja klusēt un atrada veidu, kā par to runāt. Gan Meistars, gan Zojka ir tik ģeniāli tieši tāpēc, ka zem viegluma un farsa apakšā tā straume ir pilnīgi cita! Tas ir šausmu kliedziens, redzot, kā tiek noliegts Dievs un kurp tāpēc virzās cilvēce. Mani satriec divas Bulgakova tēzes: «šausmīgi ir dzīvot, nekam neticot» un «kas gan ar tevi notiks pēc dzīves, ja tava dzīve tev nav izdevusies». Tev nav izdevies nodzīvot dzīvi, kā pienākas, tu neesi spējis atbildēt par savu dzīvi. Ļoti svarīgs tēls lugā ir kalpone Maņuška, meitene no laukiem, kas savas vientiesības dēļ iekrīt Eņģelīša slazdos. Tā ir tā «vienkāršā tauta», ar ko ir tik viegli manipulēt un kas nedomājot nonāk dēmonu varā. Cilvēks nedrīkst būt vientiesīgs, ir jādomā pašam ar savu galvu, ir jāsaprot, ko tu izvēlies!
Bet, kā lai zina, ko izvēlēties? Ja patiešām nav ko ēst! Ja izvēle ir bada nāve! Cik no mums apzināti izvēlētos nāvi? Bulgakovs to spēja. Kad viņš jau bija aizliegts un viņu nekur nepublicēja, labs draugs bija atradis viņam iespēju naudas dēļ rakstīt kaut kādus skečus, Bulgakovs aizgāja uz to redakciju un - atteicās. Pagriezās un aizgāja. Un uz drauga pārmetumiem spēja atbildēt tikai vienu: «Ņe-mo-gu!» (Nevaru - no krievu val. - red.) Ir jābūt garīgi ļoti stipram, lai kaut ko tādu izdarītu.
Krievija un revolūcija - tās ir tās cilvēces lielās, tektoniskās kustības, zemestrīces. Bet mēs, kas notiek ar mūsu mazo kabatiņu?
Mums neviens neliek būt un justies maziņiem! Cilvēka garīgais lielums jau nav redzams no ārpuses. (Smejas.) Tā ir iekšēja lieta. Un tad tu nemaz tik viegli nevari izdarīt galīgi nepareizās izvēles.
Vai tu arī Blaumaņa Skroderdienām atradi tādu «gaiteni» - lielo perspektīvu, lai ieraudzītu lugu pavisam citādi?
Nē… Vienkārši tas bija desmitais iestudējums Nacionālajā teātrī. Aiz muguras bija 90 gadu vēsture. Tik ilgi cilvēki nāk skatīties, kā sprāgs krāsns, kā vecenes kausies. Tāda «gaiteņa» nebija, es visvairāk domāju tieši par to tradīciju. Negribējās taisīt kārtējo izrādi. Cik nu nekārtēja iznāk, tas ir cits jautājums, bet nedrīkst būt pat domas par kārtējo.
Man visinteresantākais bija tas, ka Blaumanis bija devis lugai arī otru nosaukumu - Nomaldījušās sirdis. Jo no paša sākuma taču ir skaidrs, kas kuru mīl, kam kurš ir pielemts. Un otra lieta - viņš griež to pasauli uz jūtu pusi. Līdz tam taču precēties pragmatiski bija normāli. Jau pašā sākumā vecenes savā lauku ķēķī risina galveno filozofijas jautājumu - kā ir pareizi jādzīvo. Vai tas, kas te tagad notiek, ir pareizi?
Vai latviešu kodu atradi?
To es vairāk atradu Smiltājos! (Leldes Stumbres Smiltāju mantinieki, ko režisore iestudēja Nacionālajā teātrī 2008. gadā - red.) Es sapratu, ka latvietis izrunājas mežā ar kokiem. Un, atnākot mājās, viņam starp vienu «jā» un vienu «nē» ir pilnīga pārliecība, ka visiem viss ir zināms. Viņš savus monologus mežā kokiem jau ir izrunājis un tagad nejūt vajadzību atkārtot. Latvieši nerunājas, neizrunā attiecības, viņi dzīvo dabā. (Smejas.) Nav ko ņemties ap savu ego!
Vai tu, būdama atzīta aktrise, tāpēc arī nemainīji profesiju? Jo aktiera darbs tomēr ir ņemšanās ap savu ego.
Ne jau viss, ko es te runāju, man pašai tā dzīvē arī sanāk! (Smejas.) Nu bet es cenšos. Nedomāt par sevi. Domāt par citiem. Katru dienu dodu sev uzdevumu ieraudzīt kaut ko skaistu. Nomaldījos, ko tu man prasīji?
Kas tas tāds ir - režisors?
Ļoti smags jautājums. (Pauze.) Tu kaut kur ved cilvēkus. Pēc tam par to atbildi. Ir ārkārtīgi interesanti atklāt jaunu pasauli. Tas process tomēr ir citāds, nekā esot aktierim. Tu komunicē ar to materiālu, ar kaut ko sevī cīnies, kaut kādā veidā vienmēr maini sevi. Ir lietas, kuras tu nedrīksti prasīt no otra, ja neesi to izdarījis pats ar sevi. Tāpēc es nevaru tagad atbildēt uz jautājumu, ko es gribētu turpmāk iestudēt: es taču nezinu, kā būšu manījusies, kad izrāde būs izlaista un sācies tas drausmīgi tukšais un depresīvais periods pēc pirmizrādes.
Aktieris tomēr ir daudz atkarīgāks savā darbā. Es vairs sen nedomāju, ka režisors ir diez kāds brīvais. Tas tikai bērnam liekas, ka pieaugušais ir brīvs! Un tomēr - režisors vairāk var to pasauli būvēt no sākuma līdz galam, darīt tā, lai sanāktu vismaz 20 procentu no tā, ko esi gribējis.
Kurā vietā tu liec savu trešo izpausmes veidu - pedagoģiju?
Tā ir visvisvisgrūtākā no šiem trim. Pedagoģija nenozīmē iemācīt kaut ko spēlēt. Ir jāpalīdz jaunam cilvēkam atrast sevi, savu talantu. Atrast sava instrumenta pogas. Noticēt un likt viņam pašam sev noticēt. Ā-ā-ā! Nesačakarēt to, kas ir nonācis tavās rokās! Būt tēva un mātes vietā, atrast īsto mērogu… Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti.
Aktierim ideālā gadījumā vajadzētu spēt lomu radīt arī pašam no viena gala līdz otram, būt nežēlīgam pret to, kas ir izdarīts. Tāds aktieris ir liela vērtība. Lai viņš pats varētu dot sev uzdevumu, pats nospraust savu latiņu.
Tu pedagoģijā strādā kopā ar Mihailu Gruzdovu. Cik lielā mērā tu esi no viņa neatkarīga kā režisore?
Absolūti neatkarīga.
Varbūt pašā sākumā bija kāda ietekme. Bet es pat nevaru pateikt, kurā izrādē zuda vajadzība par to sarunāties, prasīt padomu. Man nerodas pat jautājums, kā to darītu viņš. Tad jau nebūtu iespējams strādāt! Bet ir lietas, kas mani viņa izrādēs iedvesmo. Es tās ļoti labi saprotu. Ir reizēm grūti skatīties viņa izrādes, jo es zinu, kāda dzīve aiz tām stāv.
Vai tu esi sev noformulējusi, kas ir teātris un kāpēc tik magnētiski daudzus pievelk?
Labākajā gadījumā tā ir tik tieša saruna, kādu nevar iedot ne internets, ne kino. Kad tu spēlē, kontakts starp skatuvi un zāli reizēm ir tik konkrēts, ka to var sataustīt. Viss, kas mūs saista ar zāli, ir iztēle. Un, ja kāda skatītāja iztēlē sprāgst bumba, es uz skatuves to nevaru nesajust.
Kādu reakciju tu kā režisore gaidi no Zojkas skatītājiem?
Augstāko, ko skatītājs var dot, - lai jūs viegli smejaties un raudat reizē. Bet gribēt jau vēl nenozīmē dabūt! (Smejas.)
Jo Bulgakovs pats lugas žanru definēja kā traģisku bufonādi. Bet bufonādei viens no skaidrojumiem ir - smiekli līdz nāvei. Un to tālāk var ļoti dažādi šifrēt. Vai tie ir smiekli, līdz nāve mūs šķirs, vai siešanās, zinot, ka tā tuvojas. Nezinu, kurš būs īstais. Redzēs, kā viss saslēgsies.
(Pauze.)
Zini, kas ir īstā režisora brīvība? Pateikt - nē, es to nedarīšu. Bet galīgā gara brīvība būtu tad, ja es spētu izrādi taisīt kā pēdējo. Kad man ir vienalga, ko teiks, ko sapratīs, jo es pati zinātu, ka tas viss var būt vienīgi tā un ne citādi.
* saņēma maija amnestiju - no krievu val.