jūlijā kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga un savu programmu biežu dalībnieku, dejotāju, vienlaikus arī baroka ģitāras virtuozu Stīvenu Pleieru vadīs programmu Choreographie, kurā skanēs par Saules karali dēvētā Luija XIV laika galma komponistu d'Anglbēra, Kamprā, Lullī un Rebela deju mūzika.
Ko der zināt par arfu, kuru spēlēsiet Rundālē?
Konkrēti šī ir XVII gadsimta itāļu arfas mūsdienu kopija. Šādas arfas savulaik spēlēja ne tikai Itālijā, bet arī Francijā Saules karaļa valdīšanas laikā, Vācijā un arī Anglijā Henrija Pērsela laikā, kur karalis pat ieviesa jaunu amatu - Viņa Majestātes arfists, itāļu arfas spēlētājs. Laika gaitā arfas ļoti mainījās, tās pakāpeniski kļuva arvien lielākas. Atšķiras arī instrumenti dažādās zemēs. Šis ir itāļu stila - ar dabiskajām zarnu stīgām un trim stīgu rindām. Spāņu arfai ir tikai divas stīgu rindas - to spēlēja, stāvot kājās, tā skan kā ģitāra. Savukārt īru arfai jau bija metāla stīgas un arī pilnīgi cita forma. Jūs to varat aplūkot īru krogā uz Guinness alus pudeļu etiķetēm, kuras grezno jauks īru arfas attēls.
Cik arfu ir jūsu kolekcijā?
Īsti pat nezinu. Varētu būt aptuveni 25 arfas. Tie ir ļoti atšķirīgi instrumenti: tur ir gan mazās viduslaiku arfas, gan vidēja izmēra renesanses arfas, gan lielākie baroka instrumenti. Ir gan kopijas, kas izgatavotas no oriģināliem, kurus glabā muzejos, gan arī trīs īstas franču XVIII gadsimta arfas.
Pilna māja?
Ejot pa māju, ikvienas istabas stūrī atradīsiet vienu vai divas arfas. Viena no trim XVIII gadsimta franču arfām atrodas virtuvē. Ja es kaut ko daru virtuvē, piemēram, uzlieku katliņā vārīties kafiju, paspēju mazliet pavingrināties uz arfas, līdz ūdens uzvārās.
Kas ir kopējs senās mūzikas spēlēšanai un burāšanai?
Brīnišķīgā viduslaiku gravīrā redzams Tristans laivā, spēlējot arfu, - tātad to iespējams apvienot. Burājot jābūt saskaņā ar dabu, ar vēju un viļņiem un ar dabas materiāliem, no kuriem izgatavotas buras, takelāža (virves, tauvas) un pati laiva. Spēlējot senos mūzikas instrumentus, mēs arī darbojamies ar dabiskajiem materiāliem: ar zarnu stīgām un ar koku, no kura instruments izgatavots. Taču kopējais atrodams arī filozofiskā nozīmē - burājot nav iespējams ar varu uzspiest savu ceļamērķi, virzienu. Tev jāgrozās pa vējam - «dod un ņem», dodoties visai dažādos virzienos, tomēr beidzot nonākot tur, kur vēlējies nokļūt. Arī atskaņojuma vadītāja un mūziķu dialogs vēsturiskajā mūzikā nav tāds kā laikmetīgajā simfoniskajā mūzikā, kur diriģents vienkārši pasaka - būs tā! -, un visi izpilda pavēles kā labi zaldāti. Agrīnajā mūzikā ir būtiska ikviena atsevišķā mūziķa atbildība kopējā sadarbībā, kas plašākā nozīmē ietver ne tikai visu atskaņojuma dalībnieku saskaņu, bet arī sadarbību ar pagātnes meistariem: ar Lullī, kas komponēja mūziku, un ar D'Anglbēru, kurš to piemēroja dejai.
Šajā projektā es vadu orķestra Sinfonietta Rīga mūziķus. Ir arī viesmākslinieks - dejotājs Stīvens Pleiers. Ikviens no mums atbild par ritmiem deju mūzikā, un katram ir diezgan daudz brīvības attiecībā uz detaļām. Ikviens mūziķis var atrast savu veidu, kā to īstenot, un uzņemties personisko atbildību. Koncertā es nediriģēšu šodienas manierē ar rokām, bet gan kā to darīja XVII gadsimtā, spēlēšu klavesīnu un arfu. Pirmajos mēģinājumos ļoti bieži teicu basa grupai: nespēlējiet pavadījumu vijolēm! Jums ir motora, dzinēja loma, un jūs vadāt vijoles cauri dejai. Jūsu darbs ir radīt stabilu ritmu, tad skaistās melodijas var vienkārši sēdēt tā virsotnē. Tas ir kā uz buru laivas - ikviens apkalpes biedrs ir vitāli atbildīgs, un kapteiņa uzdevums ir tikai virzīt ikvienu tā, lai visi kopā nonāktu pareizajā ostā.
Parasti burājat nelielā komandā?
Dažreiz burāju viens pats, citreiz - ar nelielu komandu. Tas ir labs jautājums, jo izrādās, ka šajā mūzikā solista un ansambļa dalībnieka izjūtas nemaz tik ļoti neatšķiras. Solo mūzika ir tā pati, ko spēlē orķestris, tikai aranžēta solo instrumentam. Kad spēlēju solo skaņdarbu uz arfas, es iztēlojos vesela orķestra skanējumu. Īpaši iztēlojos, kā šīs mūzikas pavadījumā dejo. Kad spēlēju deju, domāju par mūsu dejotāju Stīvenu Pleieru - redzu, kā viņš to dejotu. Tas ļoti iedvesmo, spēlējot solo. Vadīt senās mūzikas ansambli man iemācīja augstākajos burāšanas kursos - labs kapteinis sargā savu komandu un neko neuzspiež ar varu. Viņš uzticas, un komanda uzticas viņam. Atslēgas vārds ir atbildība. Viena no lielākajām nelaimēm mūsdienu dzīvē ir, ka esam zaudējuši spēju uzticēties. Vairs neticam politiķiem. Neuzticamies arī cilvēkiem apkārt. Ir pagājis laiks, kad neslēdzām durvis un uzticējāmies kaimiņu godīgumam.
Kāda ir jūsu līdzšinējā visgarākā pieveiktā jūrasbraucēja distance?
No Spānijas līdz Ziemeļvelsai, tas ilga desmit dienas. Mēs bijām seši, divas komandas sadalot trijās. Tā visu nakti mainījāmies - trīs stundas vadījām burulaivu, sešas gulējām, atpūtāmies.
Jūsu pirmie iespaidi Rīgā?
Latvijā esmu pirmoreiz un esmu tikai mazliet pavēries apkārt, taču man jau patīk šī vieta. Es ar lielu prieku strādāju ar orķestra Sinfonietta Rīga mūziķiem. Tas ir jauns, enerģētisks ansamblis. Jau pirmajā mēģinājumā viņi bija ļoti koncentrēti. Viņi strādā ļoti pamatīgi, mērķtiecīgi slīpē detaļas, uzdod gudrus un lietišķus jautājumus. Starp mums veidojas jauks dialogs.
Vai jums jau agrāk gadījies kaut kur sastapt latviešus?
Jā, ikdienā redzu diezgan daudz latviešu. Mazajā Gērnsijas salā, kur dzīvoju, ir daudz latviešu, kuri ieradušies šeit strādāt. Jaunu latviešu grupa dzīvo namā tieši pretī manai mājai. Tā diezgan bieži dzirdu latviešu valodu tieši pie savas mājas, ielas otrā pusē.
Varbūt redzējāt arī svinēšanu ap Jāņu ugunskuru?
Saulgriežu nakti es pavadīju savā burulaivā. Burājām uz Franciju un pabijām bretoņu svētkos ķeltu stilā. Jā, ar lielu ugunskuru, ar bretoņu tautas mūziku, dejošanu ap ugunskuru un pankūkām, kādas mīl ēst Bretaņā.
Orķestrim Rundālē būs jāspēlē tā, lai klausītājiem gribētos dejot?
Tieši tā teikts XVII gs. grāmatās, kurās stāstīts, kā jāspēlē mūzika. Tur teikts: kad spēlējat franču deju mūziku, jums ikvienā jārada vēlēšanās dejot! Pat tad, ja cilvēkiem patiesībā nemaz negribas dejot, mūzikai gandrīz jāpiespiež viņi dejot. Ja viņu kājas koncerta laikā sāktu cilāties dejā, tā mums būtu vislabākā balva. Ritms un dejas enerģija ir šīs mūzikas būtība.
Tad jau nav tālu no aicinājuma, kas skan džezā, svingā: feel the rhythm? Ne velti senā mūzika mēdz ieskanēties džezā, popmūzikā, rokmūzikā...
XVII gadsimta mūzikai ir daudz paralēļu ar džezu. Kopīgs ir stingrais ritms un… svings.
Baroka svings?!
Svings - tātad mūzika nevis virzās taisnvirziena līnijā (straight line), bet rit elegantā svingā. Labs džeza ansamblis spēlē bez diriģenta. Jāsvingo ir ikvienam mūziķim. Līdzīgi arī baroka orķestrī ritms jārada ikvienam mūziķim, kopā veidojot XVII gadsimta svingu. Tomēr ir arī atšķirīgais, un, lai gan bijuši interesanti eksperimenti salikt šīs lietas kopā, mani interesē izpētīt katras kultūras īpašo, individuālo garšu. Šonedēļ franču XVII gadsimta mūziku, nākamnedēļ itāļu XVI gadsimta mūziku un vēl pēc tam spāņu viduslaiku mūziku. Tās ir tik atšķirīgas! Katras izgaršošana mani aizrauj vairāk nekā to sajaukums.
Tas ir līdzīgi gleznošanai, kur ir bīstami sajaukt kopā visas krāsas. Tad iegūstat netīri brūnu toni. Krāsu jaucējs pats sajūsminās: ak, cik fantastiski! Kāds sarkanais! Kāda zaļā, dzeltenā, zilā! Bet cilvēkiem, kas skatās, tas joprojām ir netīri brūns. Ja to atkārtojat, kļūst vēl netīrāk brūns. Tad izlemjat sašaurināt darbības loku: lai iet, pastrādāšu tikai ar sarkano. Un tad atklājas spilgti sarkans, maigi sarkans, kodīgi vai eleganti sarkans. Tik daudz kontrastu atklājas vienā diezgan nelielā pasaulē. Tā darot, tu ielūdz publiku pietuvoties šai pasaules daļai - dubļu brūnuma vietā aicināt: nāciet tuvāk, ieskatieties iekšpusē! Visa XVII gadsimta mūzika ir deja. Taču tās ir gan nopietnas, gan jautras, dižciltīgas un tautiskas, priecīgas un skumjas dejas. Ar šādu pieeju jūs aicināt klausītājus: atveriet durvis un ieskatieties dziļāk iekšpusē!
Nākat no zemes, kurā darbojās leģendārie The Beatles. Kāpēc aizrāvāties ar seno mūziku, nevis ar jūsu jaunības bītlu dziesmām?
The Beatles tagad jau ir vēsturiska mūzika. Tā ir pagātnes mūzika, kuru atskaņoja uz īpašiem instrumentiem. Ir mūziķi, kas, lai radītu The Beatles raksturīgo skanējumu, meklē vecos tā laika instrumentus: elektriskās ģitāras un pastiprinātājus, kādus izmantoja bītli. Lai nopietni atskaņotu viņu mūziku, tas būtu jādara vecajā stilā. Šajā ziņā tas ir līdzīgi tam, ko es daru senajā mūzikā.
Augdams es pats spēlēju The Beatles mūziku un klausījos to radio un melnajos vinila diskos. Taču reiz savos agrajos tīņa gados dzīvā priekšnesumā dzirdēju XVI gadsimta mūzikas izpildītājus, kas viesojās salā. Tā kā es dzīvoju mazā salā, nebiju dzirdējis mūsdienu lielo simfonisko orķestri. Bet es dzirdēju seno mūziku dzīvajā, atskaņotu tieši manā acu priekšā. Tā bija liela atšķirība. Tas bija brīnišķīgi. Dzīvais priekšnesums, kurā klausījos XVI gadsimta mūziku, mani aizrāva, ievilka šajā mūzikā. The Beatles mūziku tikmēr spēlēju uz ģitāras un dziedāju, piektdienu vakaros piepelnoties ar muzicēšanu krodziņā. Toreiz tās dziedāja visi.
Kura ir jūsu iemīļotākā bītlu dziesma?
Scrambled eggs!
Olu kultenis?! Es tādu dziesmu nezinu.
Tie ir oriģinālvārdi populārajai dziesmai, kuru plaši pazīstam kā Yesterday. Tā ir tāpēc, ka Pols Makartnijs mēdza sacerēt dziesmas, domādams tikai par melodiju. Viņš tām pievienoja jebkādus vārdus. Vēlāk ar Džona Lenona palīdzību viņš nolēma Olu kulteni aizstāt ar skaistāku, poētiskāku tekstu.
Iznāk, jums viss sākās ar ģitāru?
Sākumā mācījos klavieres un dziedāšanu, un mans pirmais veikums senajā mūzikā bija dziedāšana, kā arī klavesīna un ērģeļu spēle. Uz arfu pārslēdzos tikai krietni vēlāk, aptuveni 25 gadu vecumā. Tad konstatēju, ka man bijusi ļoti laba izglītība senajā mūzikā, jo taustiņinstrumentu spēle izrādījās ļoti noderīga, spēlējot XVII gadsimta arfu. Tiesa, mana robeža bija XVIII gadsimts, jo tad sāka izgatavot izturīgākas arfas ar resnākām stīgām un lielāku nospriegojumu. Tas būtiski mainīja spēles tehniku.
Milzīgo arfu, kādu redz mūsdienu simfoniskajos orķestros, neesat spēlējis?
Nē. Privāti jokojot, saucu to par industriālo arfu. Tā ir liela, smaga «mašīna», un to spēlēt - pavisam cita veida darbs.
Vai ir sarežģīti uz senās arfas ar zarnu stīgām saspēlēt ar orķestriem, kas spēlē mūsdienu instrumentus? Tā taču pavisam cita skaņa.
Oriģinālie instrumenti ir svarīgi, jo palīdz atskaņot mūziku atbilstošā laikmeta garā. Tomēr noteicošais ir nevis instruments, bet gan idejas cilvēka galvā. Jā, mūsdienu instrumentiem ir cits skanējums, taču visu nosaka mūzikas izjūta.
Kur ir gaidāmās koncertprogrammas sāls?
Tai mani iedvesmoja XVII gadsimta grāmata Choreographie. Tajā līdz ar mūziku aprakstīti arī deju soļi un pirmoreiz izmantota dejas notācijas sistēma, kas detalizēti rāda gan soļus, gan dejas zīmējumu. Tas izskatās kā karte. Vai ne? (Rāda.) Tur ir visu veidu franču dejas: gan dižciltīgo dejas (kurante, sarabanda, un jo īpaši čakona), gan tās, kuras tauta dejoja laukos - mizetes un burē. Un arī tā laika jaunā modes deja - menuets. Luija XIV galmā balles sākumā visiem pāriem pēc kārtas vajadzēja vispirms solo nodejot menuetu! Pirmais to arvien nodejoja pats karaliskais pāris.
Tad jau tā bija sava veida sacensība?
Īsts sociālais eksāmens! Ja tu labi dejo, tu iederies augstākajā sabiedrībā. Bet, ja izskatīsies neveikli un izdarīsi kaut ko stulbu, neviens ar tevi nevēlēsies pat runāt. Un otrreiz vairs neaicinās. Karalis pats bija ļoti labs dejotājs un kaislīgs dejas mīļotājs. Tātad, ja labi dejoji, varēji cerēt uz karaļa draudzību - tātad arī uz veiksmi biznesā, mākslinieka karjerā, dzīvē.
Redzot, kā cilvēks dejo, var pateikt, kāds viņš ir. Tāpēc iemācīties dejot bija tāda pati nepieciešamība kā šodien vadīt mašīnu. Tas, kā tu brauc, taču atklāj tavu raksturu - cits brauc lēni un apdomīgi, cits te spiež gāzi, te bremzē. Gluži tāpat, kā šodien ejam pie personiskā fitnesa trenera, cilvēki baroka laikā devās uz stundām pie deju skolotāja. Karalim Luijam XIV šādas deju stundas bija katru rītu visu mūžu, un jau sešu gadu vecumā viņš spēja dejot solo! Deja visos laikos ir būtiska kultūras daļa! Tāpēc jāieskatās dziļāk - jau aiz mūzikas, dziļākā kultūrkontekstā. Mans darbs ir kā likt puzli. Tās gabaliņi ir ļoti mazi, un, tos pamazām savietojot, bieži nenojaušu, kāda būs kopaina. Mēs taču pat nezinām, kā tieši Hendeļa dzīves laikā skanēja viņa mūzika. Tas, ko iedomājamies, iespējams, ir pareizi. Bet arī iespējams, ka alojamies. Tāpēc pētnieka darbs ir nebeidzams - katru dienu atrodi ko jaunu, sagraujot iepriekš atklāto.
Izjūtat arī mūsdienu deju valdzinājumu? Piemēram, jauniešu sadzīvē?
Mūslaiku jaunatnes dejās man patīk tas, ka šodienas sociālajā dejā vērojama vīriešu aktivitāte, spilgta vīriešu pašizpausme! Formālajās balles dejās galvenais ir izcelt sievieti. Savukārt disko, roka, kluba dejās, ielu deju stilos (piemēram, breikdansā) vispirms ieraugām vīrieti. Prasmes ir pārsteidzošas: veiklība, atlētisms, ķermeņa kontrole!
Vai darbs būtiski iespaidojis jūsu cilvēcisko dzīvi?
Tad jāsāk nevis ar mūziku, bet ar to, ka vispirms es izstudēju matemātiku. Tas man iemācīja skaidri domāt. Matemātiķi izgudro jaunu, matemātisko pasauli - izstrādā un pierāda tās likumus. Bet pēc tam jau darbojas saskaņā ar šiem likumiem. Ja esi gana gudrs, tas ir plašs iespēju lauks. Šie likumi lieliski darbojas arī mūzikā un mākslā - savulaik matemātiķu grupa izveidoja skaistus vizuālās mākslas darbus: fraktāļus, kuros visas detaļas it kā atkārto cita citu mazākā mērogā. Patiesībā šo darbu pamatā bija lidmašīnu darbības likumi. Senāk to būtu vieglāk saprast, jo filozofija, zinātne, matemātika un māksla bija vienotas. Tagad tās ir atsevišķas, ļoti nošķirtas nozares.
Kāpēc senā mūzika kļuvusi tik populāra šodienas pasaulē?
Tāpēc, ka šodien tās skanējums šķiet kaut kas jauns un vilina ar atklājuma izjūtu. Turklāt romantisma stila mākslā visu diktēja komponists, solists vai diriģents - ģēnijs, supercilvēks. Mūs spilgti uzrunā viens - tas ir iespaidīgi un sniedz publikai lielas, spēcīgas emocijas, taču izslēdz tiešo kontaktu cilvēkam ar cilvēku. Baroka un renesanses mūzika piedāvā tiešu, personisku komunikācijas līmeni. Tā ir saruna, kurā vari iesaistīties, atšķirībā no milzu samita, kur līderis mikrofonā uzrunā trīs tūkstošus cilvēku. Vienkāršie, dabiskie senie mūzikas instrumenti mūs, ķimizētās un tehnoloģiskās modernās lielpilsētu pasaules ļaudis, valdzina arī ar dabas elpu. Tā visa pietrūkst šodienas elektroniskajai, datorizētajai, plašsaziņas līdzekļu pastarpinātajai pasaulei. Modernās tehnoloģijas dod fantastiskas iespējas. Taču, jo vairāk tās izmantojam, jo vērtīgāki kļūst brīži, kad varam vienkārši apsēsties zaļā pļaviņā un satikties aci pret aci ar vistuvākajiem draugiem.
Video: www.diena.lv