Drīzāk tās ir atšķirīgu personību skatiena iekrāsotas pasaules gleznas. «Likās būtiski atstāt liecinājumu par kontekstu,» īsā avīzes tekstā nesavaldāmā sarunā saka autore. Runājām par nevēlēšanos atskatīties pagātnē, par garīgas higiēnas nepieciešamību un intelekta izzušanu no publiskās telpas.
Iepriekšējā sarunu grāmata (Gadsimta beigu skatiens, izdevniecība Pētergailis, 1999) tapa gadsimtu mijā, sajūtā, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Kāpēc jums bija svarīgi fiksēt gadsimta pirmo desmitgadi?
Jā, tad bija sajūta, ka laikmets beidzas un kaut kas iet šķērsām. Trajektoriju es cerēju atrast caur jautājumiem. Tolaik par rakstniekiem sabiedrība ne pārāk interesējās, un grāmata izvērtās mēģinājumā ar viņiem iepazīstināt. Tagad... Tagad ir skaidrs, ka jāmēģina vēlreiz, ne tik egocentriski. Protams, katrs atgriežas pie sevis, bet tēmas ir būtiskas. Mani pārsteidz, ka atšķirībā no Eiropas, kas visu XX gs. ņēmusies ar intelektuāļu strīdiem, Latvijā valda pilnīga labticība. XX gadsimts ir aizmirsts kā bezproblemātisks. Kāpēc? Vai tiešām tikai tāpēc, lai neviens neuzdotu nepatīkamus jautājumus par iepriekšējiem režīmiem?
Darbam bija jāiznāk pirms gadiem diviem. Bet varbūt tas ir sagaidījis savu laiku. Ar jautājumiem, kurus skaru, sastopas katrs, kas strādā ar garīgām lietām. Kur lai rakstnieks tās liek? Mums, uzskatu, ir iznīcināta normāla literārā vide. Cilvēkiem nevar pārmest, ka viņi nerunā par būtisko, ja uzrunā tikai sieviešu žurnāli, kas saskrien, kad iznāk kāds romāniņš, un pajautā - nu, kā jums klājas šai dzīves periodā? Es neredzu vidi, kurā cilvēki būtu varējuši savu viedokli paust, justies vajadzīgi. Tāpēc cerēju, ka uzrunātajiem ir pilnas sirdis.
Kāpēc vides nav? Nav jau tā, ka Latvijā nav intelektuāļu, bet jūsu grāmatai cauri vijas motīvs - klusi, apklusināti...
Bet kur būt? Kas ir viens žurnālītis, viena perifēra nedēļas avīze? Vajag desmit, lai nebūtu tā, ka viena saujiņa kaut ko bubina, kāds ģimenes uzņēmums... Tas nav veselīgi. Mums piemīt visas tautas nelaime - mīcāmies pa mazu dīķi un viens otram tašķām virsū šļakatas. Nabadzība sliktumu padarījusi par kroplību.
Šī ir interviju grāmata. Publiskā telpā savukārt bieži liekas, ka cilvēki nemaz neprot sarunāties.
Tie ir monologi, jā. Pasaulē valda neziņa, vai vispār kaut kas ir priekšā. Kapitālisms bankrotē, mainās spēku līdzsvari... Nav jēgas uz priekšu plānot. Bez tam Latvijā cilvēki kā krievu laikos bija nepaēduši, tā eiforijā nebeidza ēst. Viss viņiem ir patērējams, kultūru ieskaitot. Uz mīkstākiem rakstniekiem, kas par visu varu vēlas būt pieņemti, atzīti, tas iedarbojas. Jo - runāt naidīgas publikas priekšā, tas prasa šausmīgi daudz. Ne no katra var prasīt, lai to spēj izturēt. Latviešu rakstnieki jau arī ir daudz dabūjuši dzirdēt - mums nekā nav, jūs neko nevarat... Radošu spērienu tas nedod. Ja jau kropļi, tad tiešām sāc vilkt kāju un klibot. Man šķiet, ka cilvēks no sevis labāko izspiež, ja jūt, ka ir vajadzīgs. Protams, zobens ir abpusgriezīgs, konfliktam jau nekad nav tikai vienas puses, bet gribu aizstāvēt rakstniekus - jā, tu gribi, lai tevi sadzird, bet nevar taču tāpēc visu laiku pazemināt mākslinieciskās prasības, lai steidzīgajam, paviršajam cilvēkam liktu dzirdēt... Un tā ar brīnišķīgo brīvību mainījās tas, ka rakstnieki tagad sarunājas par velns zina ko, bet ne cits par cita darbu...
Vai runājot jutāt, ka ir atšķirības latviešu rakstnieku paaudžu starpā?
Tad jālasa vēlreiz. Varbūt vienīgi - tiem, kam ir garāka pieredze, arī sadarītā ir vairāk. Varbūt ka cilvēki jūtas tramīgi - viņiem var uzdot kādu jautājumu par darbību vecajos laikos. Mums jau, dīvaini, runa par režīma laikiem ir tikai viena - partijā biji/nebiji. Nevis par būtību, jēgu. Nezinu, kāpēc cilvēki, kas bija partijā, paši negrib skaidrot psiholoģiskās kolīzijas no iekšpuses, nevis gaida uz otru nometnes pusi, kas uz viņiem skatās tikai kā uz negatīvajiem varoņiem. Neapšaubāmi darbi taps, jo ir svarīgi atstāt liecinājumu par laiku, bet tā jau būs cita paaudze.
Jūs vairākas reizes grāmatā sakāt, ka jaunākā paaudze neinteresējas par vēsturi. Man liekas, ka interesējas gan, tikai tai ir grūti piekļūt.
Jums taisnība - ne jau jaunākā paaudze izdomāja neskatīties pagātnē. Tie bija cilvēki, kas pagātnē bija ņēmuši ļoti aktīvu darbību un teica - skatāmies uz priekšu. Sākot no atmodas, bet īpaši no neatkarības laikiem, šīs neizrunātās lietas... Tagad mēs baudām augļus. Neticu, ka tūkstoši būtu nākuši ar grēksūdzēm, ne jau grēksūdzes sabiedrībai bija nepieciešamas. Bet ka cilvēkos būs iekšējā nepieciešamība attīrīties.
Šopavasar, manuprāt, ļoti skaidri radās jautājums, vai mēs lietas saucam īstajos vārdos, ja latvietis ir gatavs vērsties pret krievu, kas savā privātajā dzīvē grib runāt dzimtajā valodā, bet tai pašā laikā viņam nav nekādu problēmu, ka blakus viņam ir cits latvietis, par kuru skaidri ir zināms, ka viņš ir ziņojis.
Bet, Zane, mēs, ar to es domāju sabiedrību kopumā, vispār nesaucam lietas īstajos vārdos. Mēs nemitīgi katru dienu tulkojam to, kā ar mums runā, piemēram, ziņas. Tā liekulība, ka runā vienu, bet apakšā ir pilns ar zemtekstiem, turpinās. Tāpēc literatūras uzdevums šajā leģitīmajā melu situācijā man liekas ļoti skaidrs - jānosauc lietas īstajos vārdos.
Vairākiem kolēģiem uzdodat jautājumu, kas būs pēc desmit gadiem. Neviens neatbild. Jūs pati varētu?
Mūs atkal apdraud un akumulējas spēks. Vismaz noteikta interešu grupa latviešu literatūrā pildās ar niknumu, sparu - ja tevi grib nogremdēt, tu centies atstāt liecību par to, kāpēc esi dzīvojis. Var jau būt, ka tā ir jāstrādā pie katra darba, bet... šīs sajūtas ilgu laiku pietrūka. Bija suverēnas, individuālas planētiņas, nebija vienojošā. Nabadzība mūs ir savedusi kopā. Tāpēc es desmit gadus redzu pildāmies ar interesantiem, daudzveidīgiem augļiem. Ja personības mēģinās sevi izteikt, nevis piemēroties, būs baigais augļu dārzs.
Vai mākslas darbu vispār var iepakot kā preci plašām masām?
Es šai jautājumā kļūstu subjektīva. Man tas riebjas, pat ja tajā noteikti ir kas racionāls. Saprotu, ka bērnišķīgi, tā droši vien ir pašaizsardzības reakcija. Droši vien var, bet ne jau tā ir tā cēlā zvaigzne. Man liekas nožēlojami izvēlēties dzīvot literatūrā, ja mērķis ir plaši pārdota prece. Tas nozīmē apdalīt savu likteni. Jo - ja tu centies kaut ko saprast, uzrunāt otru cilvēku, prece nevar būt mērķis. Rietumu pasaule jau ilgi slimo ar to, ka pastāv šķēres starp kvalitāti un popularitāti. Ir vajadzīga literārā vide, refleksija no kritiķiem, zinātniekiem, publikas, lasītājiem, jo tikai tā šķēres mēģina turēt ciet.