Eirovīzijas sakarā tā ir jau trešo reizi pēc kārtas. Pēc pirmo gadu galvu reibinošo panākumu sērijas iestājusies krīze. Nav tā, ka par Latvijas dziesmu neviens nebalso, tā vienkārši neiekļūst finālā. Kad pirmās reizes klausījos Musiqq kompozīciju, šķita, ka dziesmai ir potenciāls. Tās melodija ātri palika atmiņā, un arī puiši šķita vizuāli atbilstīgi Eiropas prasībām. Teksts varēja būt mazliet dziļdomīgāks, bet šo kritiku vēlāk vienā mirklī iznīcināja Zviedru liriski trulās dziesmas Popular 3. vietas iegūšana, kas arī ir spēcīgs arguments dziedāt latviski, jo vārdos tāpat neviens neieklausās. Dzimtajā valodā tomēr dziedas un komponējas vislabāk. Ja mums ir iespēja sevi starptautiski prezentēt, kāpēc mēs neparādām sevi? Kāpēc tā vietā, lai māžotos Rietumu populārās mūzikas stilā, mēs nedemonstrējam savu vienreizību? Padomju ēras atpalicība no Rietumeiropas standartiem izraisīja mūsos šo nebeidzamo pakaļdzīšanās un atdarināšanas fenomenu. Ir pienācis laiks apstāties, apskatīties apkārt un saprast, kas mēs esam.
Uzzinot slikto ziņu par Latvijas neiekļūšanu finālā, biju sarūgtināts un nekavējoties mēģināju atrast tam izskaidrojumu. Vācijas Eirovīzijas oficiālajā lapā uzgāju pirms pusfināla notikušu sarunu ar vācu žūrijas locekli Janu Kūlmanu, kurš ir populārās radiostacijas N-Joy dīdžejs. Viņš bija labi informēts par latviešu dueta līdzšinējām mūzikas gaitām, tomēr uzreiz pauda viedokli, ka puiši finālā netiks, jo dziesma esot pavāja un arī vārdus nevarot īsti saprast.
Interesējoties par Eirovīziju, atklāju, ka kopš 1996. gada tā sauktās Big Five valstis bez kvalifikācijas drīkst piedalīties finālā, jo visvairāk iemaksā Eiropas Raidorganizāciju apvienības (EBU) budžetā, kura arī organizē šo konkursu. Šīs valstis ir Spānija, Anglija, Francija, Vācija un Itālija. Tātad, ja uzvarētājs nenāk no kādas lielā piecinieka valsts, kā tas ir šogad, tad pārējiem atliek vien 19 vietas. Iespēja tikt finālā tātad ir mazāka par 50%, kas nozīmē, ka līdz šim esam rādījuši visai labu sniegumu.
Tā nu es trešo gadu pēc kārtas atstāju Latvijas karogu atvilktnē un dodos uz internacionāli raibi apmeklēto studentu krogu vienaldzīgi vērot muzikālās milžu cīņas. Tur satieku dažus paziņas, kuru sejās rotājas jau pazīstamais, līdzjūtīgais smaids... «Līdzjūtība ir visnederīgākā lieta pasaulē. Tā ir ļaunā prieka otra puse,» es klusi nosaku un pie sevis nodomāju, «nākamgad viss būs citādi!»