Man vienmēr paticis būt kustībā. Tāpēc arī šobrīd nespēju vienkārši nosēdēt uz vietas. Gribas kustēties, kaut kā sevi nodarbināt.
Šosvētdien, 31. maijā, piedalīsieties Elkor Rīgas velomaratonā.
Jā, piedalīšos maratonā, centīšos nobraukt, redzēs, kā būs. BMX vietā tagad man ir guļritenis, kuru «minu» ar rokām. Ķermenī man strādā pleci, daļēji rokas - satvēriena nav, bet, izmantojot to, kas man ir, kaut kā ar to guļriteni kustos uz priekšu. Pat ja nav daudz iespēju, kādu vienmēr var atrast.
Ja vien ir vēlēšanās. Visvienkāršāk būtu nolaist rokas un neko nedarīt, vai ne?
Nē, tas varbūt ne man. Gribas palikt kustībā, kopā ar citiem kaut ko darīt. Palēnām varbūt arī kādus mērķus uzstādīt, sākot ar nelieliem. Bet tā galvenā doma ir palikt kustībā, just to, ka ir pienākums patrenēties, kļūt labākam.
Vai ir jau nācies piedalīties kādās sacensībās ar gulošo velosipēdu, vai arī sacensības šīs nedēļas nogalē ir pirmās?
Es to savā īpašumā ieguvu tikai pagājušās vasaras sākumā, palēnām trenējos un jau rudenī piedalījos Nike Riga Run. Tās bija pirmās sava veida sacensības pēc traumas - 10 km skrējiens, ko braucu ar guļriteni. Tagad būs nākamās.
Guļritenis ir speciāli izgatavots, pielāgots, vai tas ir standarta braucamais šādām situācijām?
Šādus riteņus ražo Amerikā firma, kas izgatavo ratiņkrēslus, citas palīgiekārtas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tas gan ir specpasūtījums, jo katru no tiem izgatavo pēc cilvēka izmēriem.
Ir plānos piedalīšanās arī paralimpiskajās spēlēs?
Ar paralimpiskajām spēlēm vēl daudz neskaidrību. Vienkārši ir daudz plānu gan ar mācībām, gan veselības lietām.
Kā veicas mācībās?
Tūlīt būs pabeigta 12. klase. Vēl palicis viens eksāmens. Ar valodām nebija problēmu, matemātikai varēju būt nedaudz vairāk sagatavojies. Vēl palikusi ekonomika. Tas ir eksāmens, ko pats izvēlējos, jo plānoju saistīt studijas ar šo jomu. Reāli skatos, ar ko varētu nodarboties nākotnē, jo ne visas profesijas man būtu piemērotas.
Droši vien būs nepieciešams meklēt darbu, ko var veikt attālināti - no mājām?
Ceru, ka ne. Eju uz to, lai tā nebūtu.
Ir iespēja arī aktīvāk pārvietoties?
Protams, protams. Viss iespējams. Vienkārši pēc traumas nav vēl tik ilgs pagājis, tikai divi gadi. Daudz kas vēl mainīsies, pie daudz kā vēl pielāgošos. Vēl joprojām ar visu aprodu...
Laikam sākumā visgrūtāk pieņemt jauno situāciju psiholoģiski? Daudzi nolaiž rokas, paļaujas liktenim - lai ir, kā ir.
Jā, tajā brīdī man visvairāk palīdzēja cilvēki, kas bija apkārt, draugi. Nemaz nebija iespējas nolaist rokas, jo visu laiku kāds pie manis nāca, uzturēja garu, kaut kur devāmies. Tas bija īpaši svarīgi. Šobrīd man visvairāk palīdz draudzene. Vēlos būt pēc iespējas patstāvīgāks, lai var domāt par nākotni.
Draugu tagad ir vairāk vai mazāk pēc traumas un pēc aiziešanas no aktīvā sporta?
Laikam ir palicis nedaudz mazāk. Kādreiz bija daudz draugu, piemēram, saistībā ar sportu. Bet es teiktu, ka ar tiem draugiem, kas man ir tagad, attiecības ir kvalitatīvākas. Vairāk pavadām laiku kopā. Arī es pats labāk novērtēju viņus, cenšos vairāk pievērst uzmanību. Draugi - tā ir liela vērtība. Ar tiem neviens nekur nepazudīs.
Ja runājam par cilvēkiem ar pārvietošanās traucējumiem, mums tos it kā nemaz neredz ielās. Rietumvalstīs redzam, ka arī ikdienā cilvēki ratiņkrēslos darbojas līdzvērtīgi visiem citiem.
Godīgi sakot, pirms traumas es vispār nevienu no viņiem neievēroju. Tagad gan. Vai nu pēdējos gados mainījusies attieksme un viņi atļaujas vairāk būt publiskās vietās, vai pats pievēršu vairāk tam uzmanību. Redzu ielās, un arī pasākumi notiek. Piemēram, šovasar Tērvetē būs sporta spēles cilvēkiem ratiņkrēslos, kur sabrauks dalībnieki no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, būs dažādas disciplīnas. Kaut kas jau lēnām notiek, bet ārzemēs, protams, apstākļi cilvēkiem ratiņkrēslos daudz labāki.
Kāda attieksme no apkārtējiem cilvēkiem jūtama ikdienā?
Cik man ir bijusi saskare, neko negatīvu neesmu izjutis. Visi bijuši pozitīvi. Manīti gan kādi raksti internetā, komentāri, bet tas jau pieder pie lietas - pie katra raksta ir arī kādi negatīvie komentāri, es tos neņemu pie sirds.
Lasīju Elkor Rīgas velomaratona nolikumā, ka dalībniekiem ir speciāla iespēja, kā tagad sociālajos tīklos saka, draudzēties - ar savu līdzdalību pasākumā palīdzēt vākt līdzekļus jūsu veselības atgūšanai.
Jā, bija liels pārsteigums, kad vienudien Facebook saņēmu ziņu, ka lielā, nopietnā pasākumā, kur iesaistīti cilvēki no visas Latvijas, būs sociāla iniciatīva līdzekļu piesaistei manas veselības uzlabošanai un rehabilitācijai. Proti, par katru, kas piedalīsies velomaratonā, reģistrējoties kā Nutrilite komandas dalībnieks, Amway ziedos divus eiro. Dalībniekam šī iniciatīva ir bez maksas, cena par dalību paliek esošā. Tas man bija tiešām liels pārsteigums. Ļoti patīkami, ka cilvēki vēl joprojām domā, kā mani atbalstīt, un liels liels paldies viņiem par to.
Ir nepieciešamas kādas speciālas nodarbības, īpašas ārstēšanās kūres?
Papildus tiem vingrinājumiem, ko pats izpildu, pāris reizes nedēļā nepieciešama fizioterapija. Tāpat visa mūža garumā būs nepieciešamas rehabilitācijas kūres tepat Igaunijā vai Latvijā. Šovasar dodos uz mēnesi ilgu rehabilitāciju Amerikā. Biju Zviedrijā uz konsultācijām par iespējamām operācijām rokām - varētu pārstādīt muskuļus, tad strādātu tricepss un daļēji plauksta - daļēji būtu iespējams satvēriens. Bet izmaksas ir ļoti augstas, tāpēc tagad jādomā, vai kāds tās operācijas var veikt Latvijā.
Nodarbojies ar velobraukšanu. Tā tagad kļūst arvien populārāka - cilvēki ar riteņiem brauc ne tikai sporta pasākumos, bet arī ikdienā. Taču daudzi jebkādu pārvietošanos ar velosipēdu uzskata par bīstamu - esat konkrēts piemērs, ko piesaukt.
Tikpat bīstami ir staigāt arī kājām. Nevar jau zināt, kas kurā brīdī notiks - vai kas neuzkrīt uz galvas, kāda automašīna neuzbrauc vai vēl kas. Galvenais ir maksimāli samazināt iespējamos riskus, būt uzmanīgiem. Bet priecē, ka cilvēki arvien vairāk un vairāk pārvietojas ar velosipēdiem. Galvenais, lai velosipēdisti uzskatītu sevi par tādiem pašiem satiksmes dalībniekiem kā tie, kas brauc ar mašīnām, močiem. Jo pārvietojas pa tām pašām ielām un ir jāievēro tie paši noteikumi. Arī ielas varētu būt labāk pielāgotas. Mums Rīgā velojoslu ir par maz, ja salīdzinām, kā ir citviet Eiropā, kur par riteņbraucējiem padomāts daudz vairāk.