Vēlētai amatpersonai tas ir tikai dabiski. Es negribu teikt, ka vēlēšanas var «uzkrist» kaut kuru katru brīdi - domāju, ka «Rīkojumi nr. 2» īpaši bieži netiek un netiks parakstīti -, bet rūpes par reitingiem arvien ir bijušas, un to aktualitāte aug jo īpaši tagad, kad apmaksātā priekšvēlēšanu reklāma ir ierobežota. Atbalsta uzturēšana tādā kā «kreisera režīmā» ir diezgan saprotama.
Bet populisms...
Es pat nevaru teikt, ka tas ir populisms - vismaz ne akadēmiskā izpratnē, kur ar to vairāk saprot nostāšanos pret politisko eliti, apelējot pie kaut kādām tautas interesēm. Šeit to īsti neredzam. Drīzāk, kā ierasts sabiedrībā, ar populismu apzīmējam neizpildāmus, nereālus apsolījumus, bet tie vairāk izriet no vēlētāju un arī plašsaziņas līdzekļu vārguma - ja banāli, muļķīgi priekšlikumi tiek izteikti (un es te runāju vispārēji, ne par kaut ko konkrēti), ir jāprasa pamatojums, argumentācija, kāpēc saka tā un ne citādi. Tādā veidā netieši sitot pa to, kas viņiem ir ļoti dārgs - viņu pašu popularitāti.
Bet, ja, piemēram, politiķis atnāk uz tiešraidi televīzijā vai radio, paziņo, ka nevaram maksāt bēgļiem lielāku summu, nekā pensijā vai algā saņem vietējie, tas šķiet ļoti pašsaprotami gan skatītājiem, gan žurnālistiem.
Vai šis ir populisms vienalga kādā izpratnē? Jautājums ir - cik galu galā maksās? Līdzīgas diskusijas ir bijušas arī iepriekš, ik pa brīdim uzzibsnī stāsts par to, ka viena cietumnieka uzturēšana valstij izmaksā vairāk nekā pensionāra mēneša iztika un tamlīdzīgi. Un tas patiešām ir jautājums par prioritātēm, par to, ka ir kaut kādas acīmredzami nesabalansētas lietas. Kāpēc ir tā, ka vieni - šķietami nepelnījušie - saņem vairāk nekā citi, kuri to būtu pelnījuši? Un galu galā - ja mēs runājam par demokrātiju, var taču sabiedrība kopumā vienoties par to, ka kaut kas ir vērtīgāks, nozīmīgāks un tas atspoguļojas attiecīgā resursu sadalījumā. Līdzīgi kā mēs esam vienojušies, ka pensijas būs samērā nelielas, bezdarba pabalsti būs ar lejupejošu soli ik pēc trim mēnešiem utt. Nav runa, vai tas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, - tas ir kopīgs sabiedrības lēmums, kas tiek īstenots.
Kādā veidā to visi kopīgi formulējam un pieņemam?
Caur visiem demokrātiskajiem mehānismiem. Ir vēlēšanas, to rezultātā politiķi iegūst mandātu noteiktā veidā rīkoties tautas vārdā, un, ja tauta neiebilst pret viņu lēmumiem (vienalga - vai ar atklātiem protestiem vai rakstot vēstules), varam uzskatīt, ka attiecīgu rīcību un priekšlikumus sabiedrība akceptē. Jo neviens jau neliedz sabiedrībai teikt: nē, tā mēs nedarīsim. It īpaši Latvijā, kur sabiedrībai ir ļoti plašas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus, sākot ar savu priekšlikumu izteikšanu par Ministru kabineta darba kārtībā esošajiem jautājumiem un līdz pat tautas nobalsošanai.
Bija ļoti spilgts piemērs, kad Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs publiski apliecināja, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks ir kategoriski pret papildu bēgļu uzņemšanu, bet tajā pašā laikā viņu ministriem bija brīvas rokas šāda lēmuma atbalstam. It kā skaidra un neskaidra pozīcija vienlaikus. Viena nodeva vēlētājiem, otra - Eiropas kopīgajai politikai?
Te mēs atgriežamies pie tā, ko jau teicu, - sabiedrības un mediju vārguma. Ja šādi rīkojas, sekojam līdzi, kauninām. Kurš cits to darīs? Ja katrs pie sevis vien kaut ko klusu noburkšķēs, nekādu ietekmi uz politiķa popularitāti tas neatstās. Tāpat kā politiķi raizējas, lai negatīvā gaismā netiktu atspoguļotas viņu privātās lietas, tāpat viņi savā dziļākajā būtībā nevēlas, ka nevēlami tiek atspoguļotas kādas politiskās attieksmes vai rīcības, tostarp tās, kas īsti nesaskan ar solījumiem vai izpaužas kā izplūdušas diplomātiskas frāzes.
Kur ir cēlonis tukšvārdībai?
Man šķiet, nereti šādas divdomīgas vai neskaidras atbildes saistītas ar to, ka vienai otrai partijai nav skaidra priekšstata, ko tā vēlas paveikt. Vēlētāja skatījumā tiek augstāk novērtēts, ja politiķiem ir kaut kāda ideja, piemēram, par demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanu vai kaut vai par tiesisku viendzimuma partnerattiecību regulēšanu un attiecīgā partija nekautrējas no ļoti konkrētas attieksmes paušanas, kaut arī vienā daļā sabiedrības tas nebūtu populāri. To mēs redzējām gan Nacionālās apvienības, gan Vienotības gadījumā, lai arī to nostāja daudzkārt ir pretēja. Attiecīgo partiju vēlētāji novērtējuši to spēju artikulēt savu nostāju, nevis laipot.
Tas nozīmē, ka dažas partijas vairāk pēta savu vēlētāju noskaņojumu un respektē tos vairāk nekā citas?
Dažas partijas ir akadēmiskā izpratnē programmatiskākas - savu rīcību balsta noteiktā programmā, vērtībās, daudz vairāk nodarbojas ar savu vēlētāju interešu pārstāvniecību, kas sniedzas tālāk par utilitārām ikdienas problēmām.
Vai skaidra pozicionēšanās kādos jautājumos nenozīmē risku, ka arī vēlētāja loks sašaurināsies?
Visa politika ir diezgan riskanta. Kopumā ņemot. Bet konkrēta pozicionēšanās ļauj arī izvairīties no pieminētās visāda veida laipošanas, ļauj partijai gūt šķietami varbūt mazāku, toties daudz stabilāku atbalstu.
Saeimā nonākusi nākamā gada valsts budžeta likumu pakete, ko asi kritizē uzņēmēju organizācijas. Tātad pastāv sabiedrības spiediens, kas jau tika pieminēts. Taču neizskatās, ka politiķi to ņemtu vērā. Šajā gadījumā varam runāt, ka politiķi uzaudzējuši biezāku ādu, vai ir kādi citi faktori, kas to ietekmē?
Politiķiem, protams, vajadzētu spēt saredzēt visu laukumu. Gan Latvijas, gan plašākā mērogā. Vajadzētu būt, ka viņi spēj argumentēt, kāpēc kaut kas ir tā, nevis citādi - ka mums ir konkrētas definētas prioritātes un līdzekļi tām tiek iegūti noteiktā veidā. Līdz ar to šis atkal ir stāsts par to, vai ir argumenti vai nav. Turklāt gan vienai, gan otrai pusei nepietiek ar to vien, ka «mums nepatīk» - tas īsti nav arguments. Ja kaut kas nepatīk, izstāstiet, kas nepatīk, kas un kā būtu jādara citādi.
Faktiski tai otrai pusei - kritiķiem - jābūt tikpat profesionāliem kā pašiem politiķiem?
Protams!