Sen zināms teiciens: neskati vīru no cepures. Dzīvē to diemžēl nerespektējam. Nu labi, ar retiem izņēmumiem. Arī plašākā nozīmē, kad runa ir par attieksmi ne tikai pret kādu cilvēku - arī dažādām norisēm, tās vērtējot nevis pēc būtības, bet gan kontekstā ar to, kas jau subjektīvi, mūsuprāt, atzīstams par labu vai sliktu esam.
Divi spilgti piemēri. Pirmo ļoti trāpīgi Twitter mikroblogā uzrāda rakstniece Dace Rukšāne. Atļaušos citēt: «Vai kāds man var paskaidrot, kāpēc tie paši ļaudis, kas sms kredītu gadījumā vaino kredītfirmas, Grieķijas kredīta gadījumā vaino Grieķiju?» Te pat nav ko piebilst.
Otrais piemērs izriet no nule lasītās ziņas par Šveices reģionālo varasiestāžu lēmumu uz laiku, kamēr pāriet lielais karstums, samazināt sabiedriskā transporta biļešu cenas, tā motivējot cilvēkus mazāk izmantot privātos auto. Apsveicama iniciatīva, vai ne? Bet ko tā mums atgādina? Protams, Rīgas pašvaldības līdzīgo iniciatīvu bagātīgas snigšanas dienās - tā dēvētās puteņa biļetes.
Var, protams, iebilst, ka nosacījumi atšķiras - vienā gadījumā atlaides visām biļetēm, otrā tikai tiem, kas parasti ar sabiedrisko transportu nebrauc -, taču ne jau tur tā sāls. Skaidrs, ka plašā kritika, ko pie mums dzirdējām, izriet nevis no iniciatīvas vērtējuma pēc būtības, bet gan naida pilnās attieksmes pret Rīgā valdošajām partijām. Vai lieki piebilst, ka jebkādi mēģinājumi mazināt privātauto skaitu centrā noteiktās dienās no pašreizējo kritiķu puses tiktu pozicionēti kā milzu sasniegums, ja pie varas būtu «labie», nevis «sliktie»? Līdzīgi kā tad, ja «labie» rosina pielikt algas vai pensijas, tas tiek vērtēts kā valstiski atbildīgs solis, ja «sliktie» - populisms, valsts budžeta apdraudējums utt.
Bet tad ir jautājums, vai mums vispār var būt īstenota kāda vienota attīstības politika, ja teju vai uz visu, kas notiek valstī, esam tendēti raudzīties caur rozā vai melnām brillēm, noteiktas attieksmes prizmu, subjektīvi definētu labo un slikto. Ir taču skaidrs, ka, tiklīdz procesus pārstājam paši vērtēt pēc būtības, izsverot iespējami daudzus «par» un «pret», tiklīdz, daudz nedomājot, pieslejamies kādai noteiktai nostājai, jo tā jau pirmajā mirklī šķitusi acīmredzami patiesāka, paši to neapzinoties, kļūstam par marionetēm kādas interešu grupas rokās. Vienalga, vai tās būtu bankas vai dažādas interešu grupas pārstāvoši politiķi.
Jā, protams, lai pieļautu domu, ka kļūdās arī labie un ko labu paveic tie, kurus neciešam, ir jāsāk... domāt. Un tas attiecas ne tikai uz attieksmi pret politiķiem, aizdevējiem un aizņēmējiem, ko minēju te kā piemērus.