Blakus gandrīz ikdienā dzirdētajām vaimanām, ka Latvijas lauki kļūstot tukši, ka tiem nav nākotnes, ir gandrīz vai pārsteidzoši lasīt par piemēriem, kad laukos cilvēki veido savu saimniecību, pelna ar to un uzskata, ka Latvijas laukiem ir nākotne. Kādreiz politiskajās aprindās pazīstamais Andris Pauls-Pāvuls šobrīd noenkurojies savas dzimtas mājās Smiltenes pagastā un veiksmīgi nodarbojas ar aitkopību, turklāt tā nopietni - viņa aprūpē ir sešsimt galvu liels ganāmpulks. Starp citu, viņš ir viens no tiem, kurš saka - labi, ka Saeima neaizliedza halāla kaušanu, jo, pateicoties tai, saimniecības aitas gaļa tiek eksportēta uz Helsinkiem. Nevis uz lielajām Eiropas pārtikas veikalu ķēdēm, kur latviešu zemniekam ir gandrīz neiespējami iekļūt, bet uz Eiropas mazajām musulmaņu bodītēm. Vai tā ir kāda neiedomājama jaunatklāsme? Visticamāk, nē - tā vienkārši ir laba Latvijas zemnieka cienīga apsviedība. Laiki mainās Eiropā, un mums jāmainās līdzi ar tiem, ja negribam vienkārši sēdēt un gausties, ka mūsu produktus neņem vai kur nelaiž iekšā. Protams, savā pašu mājā gan lietas jāsakārto. Piemēram - kā izrādās, Latvijas lauksaimniecībā ir hroniskas problēmas ar lopbarību, un tas būtu jārisina valsts mērogā. Ko un kā tam pašam Eiropas tirgum audzēt - to paši zemnieki tīri ātri varētu izdomāt. Un ne jau vienmēr mērķējot uz grandioziem lielveikaliem. Specifisku nišas produktu piparbodītes liekas loģiskāks un pieejamāks tirdzniecības tīkls produkcijai no Latvijas, kurā tāpat droši vien nekad nebūs daudz hipergrandiozu plantāciju.
Caur halālu uz Somiju
Dienas replika
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.