» Krāsu terapija lietišķajā mākslā nav ārstniecisks process tā medicīniskajā izpratnē. «Cilvēkam strādājot pie malkas vai siena kraušanas, tā arī būtu terapeitiska iedarbība caur darbu. Mākslas un krāsu terapija ir dvēseles ārstēšana - emocionālā stāvokļa, savu domu sakārtošana, noskaņas radīšana dvēselē un telpā. Tas ir process,» paskaidro Ārija Vītoliņa.
Raksturo dvēseles stāvokli
Kad pirms jauna darbiņa sākšanas kundzes atnes savus dzijas kamoliņus, kādu konkrētu krāsu grupu, no tiem tekstilmāksliniece palīdz izveidot kompozīciju: «Ir kundzes, kas pilnībā uzticas ieteikumiem, un ir tādas, kuras atnākušas ar savu sakārtotu krāsu gammu un lūdz tikai korekcijas. Tas nozīmē, ka tieši šādas nokrāsas atspoguļo dvēseles stāvokli un palīdzība vajadzīga tikai tīri stilistiski, grafiski vai rakstu ziņā.» Varbūt mākslinieces redzējumā lakata kompozīcijā pietrūkst melnā toņa, bet, ja audējs ir kategoriski pret, tātad dvēselē negribas melno. «Es varu ieteikt, bet tik un tā darba procesā daudz kas mainās atkarībā no dvēseles stāvokļa. Arī no vietas, kur audēja dzimusi - vai tā Vidzeme, Latgale, vai Kurzeme,» novērojusi Ārija Vītoliņa.
Viņai bijušas audējas - jau cienījamā vecumā, kuras pēkšņi vienā dienā uz studiju atnes «ellīgi zaļu un trakulīgi oranžu» toņu dzijas. «Domāju - ak, vai, ko mēs tagad darīsim... Bet kundze uztaisa tādas segas, ka visi slavē un brīnās - kā var uzdrošināties strādāt tādā gammā?! Viss spilgts, bet tik perfekti skaisti salikts! Kundze bija no Latgales,» atceras Ārija Vītoliņa. Vidzemniecēm savukārt raksturīgs mierīgums - zemes brūnie toņi, dažkārt ieskanas lillā tonis, kādreiz dzeltenais kopā ar lillā. Baltie, pelēkie, zaļganie. Tie ir Vidzemes brunču toņi. Bet kurzemniecēm top rakstaini, raibi darbi.
«Toņu sakārtotība ir visos novados, tikai Vidzemē vairāk papildus liek mierīgos, pelēkbrūnos toņus, kas nomierina. Kurzemē papildu toņi ir piesātinātāki, krāsaināki. Latgalē papildu toņi gandrīz nemaz netiek izmantoti,» paskaidro Ā. Vītoliņa.
Enerģija izpaužas darbos
Arī izkārtojot izstādi, jāņem vērā, ka krāsu efekts var padarīt cilvēku gan nervozu, gan harmonisku. Tieši tāpat ir ar individuālās dzīvojamās telpas iekārtojumu. «Kas jāievēro, strādājot ar krāsām: ir ģimene. Viena krāsa visās gradācijās ir viena ģimene. Un tad varam iedomāties, kā labāk dzīvot - vienā mājā vienai ģimenei vai komunālajā dzīvoklī daudzām. Lai harmoniski justos, vienā telpā jāliek pēc iespējas mazāk ģimeņu,» iesaka tekstilmāksliniece. Bet pats pamats krāsu mācībai ņemams no dabas - tajā nav nepareizu krāsu, toņu kombināciju.
Pēc izvēlētajām krāsām ir iespējams noteikt cilvēka emocionālo stāvokli, atzīst Ārija Vītoliņa. Uz iekšu vērsts cilvēks strādā pelēki brūnajos toņos - tas nozīmē, ka viņam ir miera periods, kad noslēdzas sevī. Svētkos, izteikta dzīvesprieka brīžos parasti izpaužas dzeltenie, zaļie, oranžie toņi. Bet melnais nebūt neliecina par sērām vai nomāktību - tas raksturo pārliecību, stingru nostāju.
Krāsām ir arī iedarbība. «Tās ir pamats, bet ļoti svarīgi, vai konkrētā krāsa ir izteikta rakstā, kad tā ir ļoti iedarbīga, vai salikta mierīgā ritmā, smalkās strīpiņās, vai lielākos laukumos. Smalkās strīpiņās krāsu iedarbība būs pilnīgi citāda nekā tās pašas krāsas segas rakstā vai rūtainā lakatā,» skaidro Ārija Vītoliņa.
Studijas dalībniece Baiba Kurzemniece atceras kādu savas dzīves periodu: «Nolēmu uztaisīt personālizstādi savā 70 gadu jubilejā. Nezinu, kas notika - pēkšņi gribējās košumu. Tas bija tāds pacēlums! Tapa lakati - spilgti zili ar zaļu. Un tie arī izstādē cilvēkiem patika. Tas dvēseles pacēlums, enerģija izpaužas arī darbos.» Tatjanai Vilciņai ļoti patīk aust lakatus: «Man jau pati aušana kalpo kā miera terapija, kad domāju tikai par darbiņu. Bet procesa beigās izjustais prieks tikai vairo pozitīvas emocijas.»
Prieks, ka varu dzīvot
Jadviga Deksne studijā darbojas kopš tās dibināšanas pirmsākumiem 1960. gadā. Kopā ar Āriju Vītoliņu pie stellēm viņa strādā 25 gadus. «Tā man sirdslieta kopš bērnības,» atzīst Jadvigas kundze.
Neraugoties uz pārciesto smago sirds operāciju 2007. gadā un pārvietošanās problēmām tagad, savos 92 gados viņa joprojām sēžas pie stellēm. Pēc operācijas, saudzējot Jadvigu, lai nepārpūlas, tuvinieki lielās stelles, kas bijušas mājās, sazāģējuši. Ārija seniorei sagādājusi mazās stellītes. Tieši mērķis tikt atkal pie stellēm palīdzējis sakopot spēkus un atlabt. «Gulēju gultā nespēcīga, bet man vajadzēja tikt uz kājām, un es tiku!» atceras Jadvigas kundze. «Man ir prieks, ka varu dzīvot, man ir krāsas un savs raksts.»
Savā 90 gadu jubilejā Jadviga pārsteigusi ar 20 košiem lupatu deķīšiem. «Viņa grib izpausties tieši krāsās - kādreiz dominēja pelēkbrūnie toņi, tagad austajos darbiņos parādās oranžais, zaļais, gaiši pelēkais, baltais. Tie gaisīgie, saulainie diedziņi,» stāsta Ārija Vītoliņa un piebilst - Jadvigas mājās ir ļoti skaists dārzs, viņa to ravē, kopj un pati dzīvo krāsainā vidē. «Viss, kas ir ap viņu, tagad izausts krāsās. Man ir sajūta - jo vairāk gadu, jo cilvēki paliek krāsaināki un spilgtāki. Mēs jau smejamies: mums pirmā jaunība, otrā jaunība, trešā. Un tās krāsas nāk kā atmiņas par jaunību,» novērojusi tekstilmāksliniece. «Ar laiku, ar vecumu gribas arī gaišākas krāsas. Un mazliet spilgtumiņa,» piebilst Tatjana.