Kā pēdējā laika spilgtākais piemērs šajā jomā prātā nāk gadījums, kad tika pieņemts lēmums ļaut mainīt lopu kaušanas kārtību, lai to Latvijā varētu darīt arī atbilstoši islāma tradīcijām, iegūstot tā saucamo košergaļu. Sašutumu toreiz daudzos radīja ne tikai vēlme mainīt kaušanas tradīcijas valstī, bet arī izskanējusī informācija, ka politiķi to ir gatavi darīt «ugunsgrēka režīmā» teju vienas firmas interešu vārdā, kaut gan izrādījās, ka ieguvēji būtu liela daļa gaļas pārstrādes nozarē strādājošo Latvijā. Lielākā sašutumu vētra radās, jo šo «ugunsgrēka režīma» lēmumu likumdevējs forsēja bez konsultācijām, neuzklausot visus par un pret. No vienas puses, radās pamatots jautājums - cik tālu mūsu valstsvīri ir gatavi iet, lai izdabātu kādas kompānijas biznesa interesēm, nekonsultējoties ne ar vienu sabiedrisko organizāciju. No otras puses - minētajā situācijā vismaz bija skaidrs, kam ir izdevīga attiecīgā lēmuma pieņemšana.
Šobrīd Valsts kanceleja nākusi klajā ar ierosinājumu, kas paredz: ja tiek iesniegti priekšlikumi likumu grozījumiem, būs jānorāda tie uzņēmumi un organizācijas, ar kurām ir notikušas konsultācijas. Iecere nav peļama, jo šāds solis ļautu secināt, cik lielā mērā likumu izstrādātāji un arī pieņēmēji ņēmuši vērā profesionālu ekspertu skatījumu, bet cik - runa ir par noteiktām šaurām biznesa interesēm. Taču jāatzīst, ka zināms mīnuss šajā iecerē tomēr ir. Pieņemsim, ka šāda norma būtu pieņemta vēl pirms t.s. košergaļas lietas... Neviens taču netraucētu politiķiem uzklausīt teju visas organizācijas pēc kārtas, bet pēc tam vienalga pieņemt lēmumu, «kā vajag». Šāda konsultantu uzskaite gan varētu būt noderīga kā atskaites punkts Valsts prezidentam lēmuma nosūtīšanai otrreizējai caurlūkošanai Saeimā, jo būtu labi redzams, cik un kādi ekspertu ieteikumi ir vai nav ņemti vērā. Tajā pašā laikā diez vai būs iespējams pierādīt, ka pirms kāda lēmuma pieņemšanas ir (vai arī nav) notikušas konsultācijas arī ar uzņēmumu X vai partijas sponsoru Y. Tādējādi kļūst skaidrs, ka, īstenojot prasību par nepieciešamību norādīt dažādu lēmumu konsultantus, ir jāizstrādā arī mehānisms, kas samazinātu iespēju šo prasību apiet. Pretējā gadījumā šāda rīcība atgādinās tikai lēmumu caurskatāmības ieviešanas imitāciju.