Teorētiski tieši deklarācijai būtu jābūt tādai kā amatpersonas vizītkartei, pēc kuras sabiedrība un tiesībsargājošās iestādes var gūt visprecīzāko priekšstatu par personas mantisko stāvokli un to, vai pastāv interešu konflikta risks. Iepazīstoties ar revīzijas ziņojumu, nākas secināt, ka praksē galveno lomu spēlē veiksmes faktors. Turklāt tas var izvērsties bīstamā tendencē - zinot, ka iesniegto ziņu patiesums tiek pārbaudīts kūtri, amatpersonas tikpat labi deklarācijā var sniegt maldinošu informāciju.
Tieši norādīto ziņu patiesuma pārbaudes ir galvenais klupšanas akmens, jo, kā norāda VK, likums visai skaidri paredz kārtību, kā deklarāciju iesniegt un aizpildīt.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa izveidojušos situāciju raksturo kā absurdu: «Latvija ir radījusi vienu no striktākajiem interešu konflikta novēršanas regulējumiem Eiropā. Taču ilgstošā laika periodā, kopš valsts amatpersonu deklarācijas tiek iesniegtas, neesam izveidojuši efektīvus mehānismus deklarācijās norādīto ziņu patiesuma pārbaudei.»
Līdz galam netiek
Valsts ieņēmumu dienests (VID) un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir tās institūcijas, kuru kompetencē ir amatpersonu deklarāciju jautājums. Kā Dienai norāda VID pārstāve Evita Teice-Mamaja - kompetences sadalījums par valsts amatpersonu deklarācijās sniegto ziņu patiesuma pārbaudi starp abām iestādēm ir ticis risināts jau ilgstoši un ne vienu reizi vien.
2010. gada beigās Ministru kabinets lēma grozīt līdzšinējo kompetences sadalījumu, uzdodot valsts amatpersonu deklarācijās sniegto ziņu patiesuma pārbaudi KNAB. Tomēr problēmu tas atrisinājis nav.
Pēc KNAB pārstāves Lauras Dūšas rakstiskās atbildes var noprast, ka nespēja veikt pienācīgas pārbaudes savā ziņā ir saistīta ar naudas trūkumu: «Mūsuprāt, valsts amatpersonu deklarēšanās sistēmas funkcionēšana kopumā uzskatāma par funkcionējošu atbilstoši tiesību aktiem, ņemot vērā šīs sistēmas funkcionēšanai asignēto budžeta līdzekļu apjomu un valsts politikas nostādnes korupcijas novēršanas jomā.» Viņa atzīst, ka sistēmai ir nepieciešami uzlabojumi. Runa nav tikai par norādīto ziņu patiesuma pārbaudi, bet arī par kopējo politiku, proti, kāda ir vēlamā deklarācijas sistēmas ietekme uz interešu konflikta identificēšanu un korupcijas novēršanu. L. Dūša norāda, ka tāpat svarīgi ir definēt sasniedzamos rezultatīvos rādītājus, jo tas ļautu novērtēt sistēmas nozīmīgumu un attīstību.
Nav pat definīcijas
Kaut gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir konkrētas normas, kas paredz atbildību, ja deklarācijā norādītās ziņas nav patiesas, tomēr, kā norāda E. Teice-Mamaja, joprojām nav skaidri noteikts, kurai institūcijai ir pienākums pārbaudīt to patiesumu. «Šobrīd spēkā esošajos normatīvajos aktos nav sniegta valsts amatpersonu deklarācijās ietverto ziņu patiesuma definīcija,» viņa piebilst.
Tā nebūt nav vienīgā problēma. Revidenti atklājuši, ka ne visas amatpersonas izpilda deklarēšanās pienākumu. Lielā mērā tas ir tāpēc, ka VID nenodrošina sistemātiskas valsts amatpersonu sarakstu pārbaudes. VID šajā ziņā sola laboties.
Uz haosu sistēmā norāda arī fakts, ka likums paredz publiskot tikai sākotnēji iesniegtās amatpersonu deklarācijas. Ja deklarācijas nākas precizēt, tās publiski pieejamā sistēmā neparādās, līdz ar to sabiedrībai ar to nav iespējams iepazīties. VK uzsver - nepieciešama lielāka ieinteresētība no atbildīgo iestāžu un institūciju puses. Pašreizējās nepilnības liecina gan par politiskās gribas trūkumu, gan arī par likumu piemērojošo iestāžu formālu pieeju.