Tā viņš reiz koncertējis pat _Expo 1992_ Seviljā pieciem tūkstošiem klausītāju kopā ar flamenko leģendu Pedro Bakanu. Nesen Šrilankā viņš atskaņojis rāgas kopā ar ievērojamo indiešu klasiskās mūzikas guru, cītaras spēles meistaru Pradipu Ratnajaki, kurš tagad komponē jaundarbu kopīgai pirmatskaņošanai Vācijā. Dzimtajā Rīgā, kur čellists pēdējos gados koncertējis bieži, viņš šogad jau otro reizi muzicēs kopā ar kori. Martā pārsteidzis visus ar satriecošu Sofijas Gubaiduļinas Saules dziesmu atskaņojuma rituālu kopā ar Latvijas Radio kori, tagad viņš muzicēs ar Valsts Akadēmisko kori _Latvija_ un diriģentu Māri Sirmo. Koncertā Rīgas Domā 28.maijā plkst.19 kopīgajā interpretācijā skanēs britu sakrālās mūzikas mistiķa Džona Tavenera meditācija _Svyati_, norvēģa Knuta Nīsteda _Stabat Mater_ un Dona Jafes (čellista komponista Ramona Jafes tēva un skolotāja) _Todesfuge_ - skaudrs vēstījums Paula Cēlāna dzejā par ebreju tautas genocīdu.
Salikums - čells un koris - nav no tipiskākajiem, lai arī čellu uzskata par cilvēka balsij vistuvāko instrumentu. «Šis man ir kora gads. Ko tādu piedzīvoju pirmoreiz. Tas man ir kas pilnīgi jauns, nekad iepriekš kā solists neesmu muzicējis kopā ar kori. Tie ir jauni, saviļņojoši iespaidi un pieredze. Pavisam kas cits, nekā spēlēt ar orķestri, jo korī pavisam citādi jāieklausās, jāatrod jaunas krāsas, koris arī dod jaunas iespējas. Īpaši jau tik izcili kori, tā ir liela Latvijas bagātība. Tādu citur nav! Māris Sirmais ir ģeniāls, viņš ieies vēsturē,» šajā vietā sarunā Ramonam dedzīgi piebalso arī tēvs, kurš tikko mēģinājumā klausījies, kā top viņa opusa Todesfuge pirmatskaņojums. «Leģendārais krievu dziedātājs Fjodors Šaļapins savulaik izteicās, ka dziedāt vajag tā, kā skan čells. Mēs savukārt cenšamies spēlēt tā, kā dzied dziedātāji. Tas savstarpēji bagātina,» R.Jafe apcer čella un cilvēka balsu saduri.
Viņam jau kopš pusaudža gadiem nācies daudz domāt, jo pēc pirmajām uzvarām konkursos viņš pārspēlēja roku un divarpus gadu vispār nevarēja spēlēt. «Kur nu spēlēt, es pat vairs nevarēju labajā rokā noturēt zobu birstīti. Kur tikai mēs nemeklējām padomu, palīdzību. Rostropovičs pateica: tu čellu vairs nekad nespēlēsi, aizmirsti to!» Glāba tēvs, kurš kaislīgi aizrāvās ar vindsērfingu un sportojot nejauši atklāja kustību, ar kuras palīdzību atslābināt nogurušās rokas. Kad izdevās izdibināt kustības noslēpumu, tēvs un dēls izkopuši pilnīgi jaunu čella spēles tehniku. «Vēl joprojām spēlēju pavisam citādi nekā kolēģi. Šī pieredze manī pamodināja vēlmi meklēt, iedziļināties: ko mēs īsti darām, kad spēlējam? No kurienes nāk enerģija, spēks? Kāpēc, piemēram, sirmu tai ci cīņas meistaru pat vesela jaunu, spēcīgu cīkstoņu grupa nespēj izkustināt no vietas? Meklējumi gan mūzikā, gan tehnikā, gan kultūrās. Tas man kļuva par izšķirošo, vissvarīgāko.» Meklējot sevi, čellists pat devies mācīties pie... ungāru vijolnieka Šāndora Vega, kuram ir pateicīgs par dziļi klasiskā stila izpratni. Kad pirmoreiz festivālā Somijā dzirdējis Andresu Mustonenu ar ansambli Hortus Musicus, apbrīnojis - cik daudz brīvības, dabiskuma un enerģijas! Kopš tā laika abi ir domubiedri, spēlējot kopā.
Apzīmējums «bijušais rīdzinieks» R.Jafes gadījumā ir aplams, jo viņš šeit jūtas kā mājās. «1971.gadā, kad ģimene aizbrauca no Latvijas, man vēl nebija deviņi gadi. Emigrēšana no PSRS mums bija vislabākais risinājums, taču jūtos pateicīgs, ka paspēju iepazīt dažādas pasaules. Saprast, kas ir padomju režīms un ka nekur citur tik augstu mūzikas izglītības līmeni kā Dārziņskolā neesmu sastapis,» R.Jafe salīdzina. Dzīvojot Vācijā, viņa galvenais skolotājs bija tēvs. Arī pirmā skaidrā bērnības atmiņa esot čella stunda, ko tēvs dēlam noturējis Majoru vasarnīcas dārzā.