Stāstu saviem franču draugiem par mūsu lielisko tradīciju pavasarī pulcēties lielajā talkā un arī par to, ko tikai tās laikā nesavācam. Šie neizpratnē rauc pieri - kāpēc gan kādam ir jāriskē, kā saka, uzrauties uz nepatikšanām, piesārņojot kādu privātu teritoriju, ja piemājas šķiroto vai sadzīves atkritumu konteineros neietilpstošo var aizvest uz speciālo laukumu, kādi ir vairāki katrā pilsētā? Nu laiks pieri raukt man - kas tie tādi, cik par to jāmaksā, ko tur nodod utt. Beigās nekas cits neatliek, kā braukt skatīt. Domāju, ka ir kaut kur nomalē, bet nē - turpat netālu. Apkārtne pēc skata un izvietojuma atgādina Rīgas Krasta ielu ar auto veikaliem un mēbeļu tirgotavām. Iebraucam tādā kā pagalmā, kas pirmajā brīdī atsauc prātā autoostu vai maršruta taksometru laukumus. Plača malā izvietotas auto piebrauktuves, pie katras - norādes, kādiem atkritumiem paredzēta. Koksne, metāls, ģipškartons, ķieģeļi, vadi, audumi, autoriepas... Te pieņem visu. Aiz barjeras zemākā līmenī - lielizmēra konteineri. Katrs atvesto samet, kurā nu attiecīgi pienākas. Viss tīrs, nekas nesmird. Nav tā, ka auto stāvētu rindā, bet arī brīvas vietas tajā brīdī nemana - kā viens savu vedumu izkrāvis, piebrauc nākamais. Tātad pakalpojums populārs, to nodrošina pašvaldība, lietotājiem par to nekas neesot jāmaksā, tikai jāreģistrējas. Izmaksas sedz no nodokļos maksātā un sašķirotā pārdošanas otrreizējo izejvielu izmantotājiem.
Redzētais tiešām mudina aizdomāties, par kādu absurdu gan paši priecājamies, braši cīnoties ar sekām un itin neko nedarot, lai novērstu cēloņus. Šādu laukumu ierīkošana taču neko daudz nemaksātu, toties atbrīvotu no pamatīgām galvassāpēm ikvienu, kas, piemēram, pēc remonta mājoklī nevar saprast, kā tikt vaļā no vecā poda, duškabīnes, virtuves skapīšiem vai nolietotā linoleja ruļļa, tāpat vecām autoriepām, jumta seguma un daudz kā cita. Jautā vienam, otram... kaut kur jau varot vest, bet kur... zināms, ka bojātās elektroierīces pieņem pie vairākiem lielveikaliem manāmajos konteineros, bet kur to citu?... Var jau, protams, atrast adresi caur internetu, taču tad izrādās, ka ne visās vietās pieņem visu, jo atkritumu apsaimniekotāji specializējas katrs savā jomā, savukārt, lai nokļūtu uz poligonu, bieži vien attālāks ceļš mērojams. Un dažkārt arī vēl jāpiemaksā par atvesto. Tad nu nav brīnums, ka diemžēl daudzi izvēlas izgāzt to visu tuvējā mežmalā vai nomaļā grāvī. Un tad mēs atkal pulcējamies un vācam, pulcējamies un vācam...
Tādā brīdī vismaz no pašvaldību politiķiem, kas katru pavasari TV ziņās redzami talkotāju pirmajās rindās, gribētos sagaidīt konkrētu rīcību, veidojot tādu visdažādāko atkritumu savākšanas sistēmu, kas novērstu motivāciju visu lieko izmest, kur pagadās. Un nevis kādu vienu paraugobjektu, bet daudzus, katrā kaut cik blīvi apdzīvotā teritorijā.
Jeb... tiešām ir tā, ka tā piesārņotība tiek speciāli pieļauta, pat stimulēta, lai vismaz reizi gadā uzturētu tautas vienotību kādā varoņpasākumā - ja ne citādi, tad svešus mēslus vācot? Ja tā, piedodiet, ka atvēzējos pret svētumu.