Saskaņas centra (SC) koķetēšanā ar atbalstu (vai noraidījumu) Zatlera kandidatūrai kā sarkans pavediens cauri stiepjas vēlme, lai Valsts prezidents gadījumā, ja pārskatāmā nākotnē būtu jānosauc jauns premjera kandidāts, dotu tādu kā smalku mājienu šim indivīdam un viņa partijai, ka bez SC nākamo valdību veidot nevajadzētu. Principā saprotama ambīcija, jo jautājums par SC vietu varas sistēmā nekur nav pazudis. Tomēr vai tad tā ir «aicinātāja», nevis paša SC problēma?
Proti, nav jau tā (lai ko teiktu paši politiķi), ka kāds SC negrib redzēt valdībā vienīgi un tikai tāpēc, ka tā ir «krievu partija» ar atšķirīgu skatījumu uz ārpolitiku un nacionālajiem jautājumiem. Ne mazāk būtiski, ka SC vismaz līdz šim paudis citādu izpratni par budžeta disciplīnas jautājumiem. Savulaik, kad SC prezentēja savu skatījumu, viens no tā stūrakmeņiem bija atziņa, ka ekonomiku nedrīkst «saspiest» tik strauji jeb attiecīgi ir pieļaujams lielāks budžeta deficīts. Šis uzstādījums nav nedz pretvalstisks, nedz absurds, bet - Latvija ir saistījusi sevi ar konkrētu makroekonomisko rādītāju sasniegšanu. Nediskutējot, vai tie ir pilnīgi pareizi un vienīgie iespējamie vispār, reāli ir uzbūvēts zināms rāmis, kurā SC izpratne vienkārši neierakstās. Citiem vārdiem sakot, nav jau runa par to, ka nākamajā dienā pēc iesēšanās ministru krēslos SC cilvēki sāktu kaut kā speciāli torpedēt valdības darbu, lai ieriebtu, - viņu iebildumi saistīsies ar nepiekrišanu rāmim kā tādam. Bet varbūt SC nu mainījis domas?